"Mirušie" izgudrojumi
Grāmata piedāvā pārsteidzošu ideju klāstu - gan tiem, kas tiecas vairāk abstrakti saprast mediju būtību laikā, kad arvien vairāk runājam par komunikācijas tehnoloģiju lomu un lietošanas iespaidu uz sabiedrību, kultūru un katra individuālo dzīvi, gan tiem, kas interesējas par zinātni, tehniku un nedzirdētiem izgudrojumiem. Paradoksālā kārtā tomēr vairums no izdevumā aprakstītajiem izgudrojumiem ir «miruši» vai arī nekad nav eksistējuši citur, kā vien pašu izgudrotāju galvās. Izrādās, to ir tik pietiekami daudz, lai rakstītu paralēlu vēsturi. Tieši tādi «mediji, kuru nav», bet kuru iedomātie tipi darbinājuši un darbina ne vien atsevišķu dīvaiņu, bet veselu sabiedrību iztēli un lielā mērā arī (mediju konstruēto) realitāti, ir rakstu krājuma centrā. Ēriks Kluitenbergs savā ievadrakstā skaidro to kā mītus, balstoties uz Rolāna Barta mūsdienu mitoloģijas ideju un runā par iztēlotajiem medijiem Benedikta Andersona iztēloto kopienu kontekstā. Medija jēdziens pašos pamatos ietver starpnieka lomu (Savienotājierīces - tieši tā saucas viens no paša Kluitenberga tekstiem krājumā), bet to var pilnībā izprast tikai, analizējot situācijas, kurās kaut kas tiek lietots kā starpnieks, un vēstījumus, kas tiek nodoti.
Mākslas un zinātnes brālība
Grāmatā pētīto parādību loks aptver zinātni, tehnoloģijas, sabiedrību, kultūru, ekonomiku un politiku dinamiskā mijiedarbībā un potenciālā attīstībā. Tas ir pietiekami sarežģīts pētījumu lauks, kuram meklētas jaunas pieejas. Vispirms jāatzīmē, ka lielu daļu tekstu krājumā radījuši mākslinieki, kas savā radošajā darbībā apvieno mākslu un pētniecību. Pēc būtības šis ir viens no pirmajiem mākslinieciskās pētniecības rezultātus reprezentējošajiem iespieddarbiem latviešu valodā, kuru varētu ieteikt arī tiem potenciālajiem lasītājiem, kas līdz šim skeptiski izturējušies pret mākslas un zinātnes iespējamo brālību. Projekts, kura rezultāti apkopoti šajā krājumā, aizsācies 2001. gadā ar somu mākslinieka Erki Huhtamo idejām un kolekciju un interesants arī kā teorētiski metodoloģisko perspektīvu izmēģinājuma placdarms - Fuko iedvesmotā arheoloģija mijas ar variantoloģiju, mediju paleontoloģiju - daļēji caur līdzību un metaforu pieeju apzīmējumi piedāvā jaunu precizitāti, nosakot, kas un kā tiks pētīts.
Meklējot atbilstošāko metodi imagināro mediju konceptuālajam aptvērumam, vācu mediju mākslas zinātnieks Zigfrīds Cilinskis izdala trīs imagināro mediju veidus: pirmkārt, neīstā laikā (vēsturiski par agru vai par vēlu) radušās ierīces, otrkārt, konceptuālās - tādas, kas eksistējušas tikai izgudrotāju uzmetumos, bet nekad nav realizētas, treškārt, tādas, kas reprezentē drīzāk sapni, tādas, ko vispār nav iespējams realizēt - tās pētnieks sauc par īsteni imaginārām. Imagināro mediju pētnieka aplūkotais fenomens tātad var būt vai nu sapnis, vai aparāts (mašīna/mākslas darbs pats par sevi), vai arī instruments, līdzeklis kāda cita mērķa, piemēram, informācijas saglabāšanas vai nodošanas, sasniegšanai. Veidojas pamats pieejai, ko pētnieks pats dēvē par variantoloģiju - taktiku, lai pretotos vispārinājumam, «ar kuras palīdzību individuālās ģenealoģijas atšķetinātas no to varietāšu bagātības».
Ko nozīmē "medijs"?
Nelielā rakstā grūti atspoguļot atsevišķu izgudrojumu gadījumus, kuru Z. Cilinska rakstā par XVII gs. jezuītu zinātnieka Atanāsija Kirhera aparātiem vai E. Huhtamo rakstā par novērošanas medijiem vien ir tik daudz, ka tie atveido jaunas, kolorītas vairāku laikmetu panorāmas. Iespējams arī iebilst atsevišķiem rakstu autoru apgalvojumiem. Taču būtiski iezīmēt tendences un idejas, ko raksti mudina pārdomāt. Vispirms viņi aicina pārskatīt vienkāršākos jēdzienus, uz kuriem balstāmies ikdienā. Piemēram, kādu nozīmi ietilpinām gaužām it kā primitīvajā vārdā «medijs»? Šī izdevuma kontekstā tas nu noteikti nav viennozīmīgi plašsaziņas līdzeklis un daudzos gadījumos vispār nav līdzeklis vai arī nav saziņas, bet gan izklaides vai citas (papildu?) realitātes radīšanas līdzeklis, kas, ja arī izmantots saziņai, tad saziņai ar neesošo vai nebūtībā aizgājušo. Vēl XX gs. sākumā - komunikācijas tehnoloģisko jauninājumu pirmā buma laikā - medija vārds pamatā bija rezervēts cilvēkam, kas noteiktos apstākļos tika izmantots kā instruments saziņai ar mirušajiem. Šajā sakarā zīmīgi mūsu augmentētās, hibrīdās un virtuālās realitātes apgūšanas laikmetā ir atcerēties iepriekšējo laikmetu pieredzes un diskursus, uz ko nereti norāda mūsdienu mediju mākslas darbi. Varbūt vairāk nekā laiku un telpu mediju attīstība mēģina pārvarēt nāvi. Bet tad paradoksāli - par to raksta zinātniskās fantastikas «zvaigzne» Brūss Sterlings -, ka digitālie mediji (gan aparāti, gan aplikācijas) mirst daudz ātrāk un lielākā skaitā nekā jebkādi mediji jebkad agrāk. Varbūt nāvi var pārvarēt ar iztēli un visvarošām nāciju konsolidējošām ideoloģijām (par to Ričarda Bārbrūka tekstā Ņujorkas pravietojumi). Bet ko tad iesākt ar nelaimīgo cilvēcisko būtni, kas tehnoloģiju attīstības kontekstā parādās gandrīz vai kā Erosa un Tanatosa plosīts vēstures atkritums, bet reiz taču sāka šo stāstu ar vajadzību veiksmīgāk izdzīvot Dabā?