Tas nav Latvijas valdību piekoptais līdzšinējais kārnās izdzīvošanas plāns jeb etnocīds, kas jau 10 gadu plosās mazajā liliputvalstiņā pie Baltijas jūras. Tas ir Holivudas viesstrādnieka vācu režisora Roberta Šventkes pēc komiksu sērijas veidotās izklaides filmas RED nosaukums. Abreviatūras RED izcelsme nenozīmē vis Holivudas kārtējo biedēkli ar "sarkanajiem", bet ir saīsinājums no retired/pensionēti, extremely/sasodīti, dangerous/bīstami, tātad Ellīgi bīstamie pensionāri. Taču, o, jā, tādi patiesībā varētu kļūt arī latvieši "pēc sešdesmit", ja nākamā valdība ķersies pie kārtējās pensiju apgraizīšanas. Bet nu jokus pie malas.
Laikam taču arī Amerikas kinoizklaides vidē "lieko padzīvojušo cilvēku" problēma nav sveša, citādi uz Šventkes projektu nebūtu parakstījies vesels lērums zvaigžņu, sākot ar izcilajiem ekrāna veterāniem Morganu Frīmenu (73) un Helēnu Mirenu (65), Ričardu Dreifusu (63), Braienu Koksu (64), turpinot ar drusku jaunākiem, taču ne mazāk harismātiskajiem kolēģiem Džonu Malkoviču (57) un Brūsu Vilisu (55), sarakstu noslēdzot ar satrakojušos CIP specaģentu pulciņa jaunāko biedreni - burvīgi "nepieskaitāmo" Mariju Luīzi Pārkeri (46, populārais narkoseriāls Zālīte/Weeds). Visiem šiem draugiem kolēģiem draud determinēšana, proti, likvidācija, jo viņi savulaik izrādījušies liecinieki kādai nelikumīgai CIP slaktiņoperācijai - ne īstajā laikā un ne īstajā vietā. Likvidatori, protams, ir tagadējie CIP darboņi.
Ar plikām rokām
nepieveikt
Var jau teikt, ka filmas pensionāri dzīvo zili zaļi, kaut arī ir mazdrusciņ traki: piemēram, CIP rota superprofesionālā snaipere Viktorija (Mirena visā savā britiskajā elegancē) kopj dārzu un paretam izklaides dēļ uzņemas labi atalgotu papildu darbiņu - kādu pasūtījuma slepkavību, Džona Malkoviča pensionētais specaģents, kuru bijušā darba blaknes novedušas tiktāl, ka viņš cieš no paranoiskas vajāšanas mānijas un ne tikai izracis savā Floridas dārzā atomdrošu bunkuru, bet arī visur staipa līdzi rozā cūku - rotaļlietu (kas tajā apslēpts, varat iedomāties paši). Vai apburošais Morgana Frīmena filosofiskais miers, kad viņš pat uz čoma Brūsa Vilisa brīdinājumu par draugiem specaģentiem gatavotā atentāta briesmām olimpiskā mierā vēsi atbild: "Ko viņi man - ar vēzi ceturtajā stadijā - vairs var padarīt?" Nu, dažus mēnešus agrāk nogalināt!
Bet skaidra lieta - šos specvienības večus ar plikām rokām nevienam neizdosies pievārēt. Tas galu galā ir cilvēciskās pašcieņas jautājums. Jo, kā mēs jau labi zinām, tādi "bijušie" specaģenti nemaz nemēdz būt. Viņi allaž gatavi darbam un aizsardzībai, turklāt - pats galvenais - viņi ir viena komanda.
Brūss Viliss rullē!
Protams, šī ir komēdija, kurā katram no "veterānu" brigādes atvēlēta sava izdevīga vieta, loma un epizode. Taču, kas mani pārsteidz ne pa jokam, - lai cik forša baltā sabuļu kažociņā būtu Helēnas Mirenas snaipere, kad atkal ķeras pie ložmetēja un citiem stroķiem, lai cik samiernieciski kruts būtu mūžības garšu baudījušais Morgana Frīmena viedais varonis, lai cik neprātīgs būtu Džona Malkoviča aģents plānprātiņš (pēc brāļu Koenu filmas Sadedzināt pēc izlasīšanas šķita - vairs jau tālāk ekscentriskumā nav kur iet, bet nē - ir, ir!), kad pie teikšanas un draugu (un sevis) glābšanas operācijas vadības ķeras Brūsa Vilisa varonis Frenks Mozess, šķiet - visi ekrāna veterāni bijīgi sastingst viņa neizskaidrojami lādzīgā seksapīla fontāniskās enerģijas priekšā. Vilisam ar unikālo "mačonačo" frizūriņu, proti, gludi skūto pliko pauri, izdodas tas, kas reti sanāk pat vislielākajām zvaigznēm, - viņa labdabīgā brutalitāte un taisnīguma izjūta (savējos kaujas laukā nepamet!) burtiski uzspridzina ekrānu un paradoksālā kārtā piešķir šai blēņu filmai kaut kādu grūti raksturojamu cilvēcisku valdzinājumu. Un, jā, omulīgu drošības sajūtu. Tā, lūk, padumja komikskomēdija par buntīti "vienās pagātnes važās saķēdētu" drauģeļu izmisuma situācijā iemanās izpildīt ļoti humānu misiju, kas izklaidējošā kino nemaz nenotiek tik bieži.