J.Streičs uzņemšanas laukumā demonstrē vitalitāti un jauneklīgu azartu. Laukumā nojaušama pagājušā gadsimta sākuma garša, Rīgas Latviešu biedrības krogs, kur savu iecerēto jauniņo lauku meiču, noskatīto kalponīti Emīliju (Rēzija Kalniņa) atvedis sirms, cienīgs un acīmredzami samīlējies kungs Rūdolfs Rūdups (Romualds Ancāns). Aktrisei Rēzijai Kalniņai matos ir krāsaini rullīši, un kopā ar kolēģi R.Ancānu režisora ciešā uzraudzībā viņa jau reizi piekto izmēģina pūcīgās Emīlijas un mulstošā pielūdzēja dialogu. Jānis Pliekšāns/Rainis (Lauris Mīlbrets), ko režisors epizodisko tēlu galerijā ierindojis tikai filmēšanas dienas rītā, jau palaists savvaļā un blakustelpā šķiras no ūsām. Viņa darbs beidzies. "Kālab lai tā laika latviešu sabiedrības ziedu nereprezentētu šodienas uzņēmēji? Un kālab lai filmas galveno varoņu takas nekrustotos ar dzejnieces Aspazijas (B.Sipeniece), Pliekšāna vai paša Rūdolfa Blaumaņa (Artis Robežnieks) takām?" retoriski vaicā režisors. Ne velti R.Blaumaņa vārds ir likts arī J.Streiča filmas nosaukumā, kas solās būt radošs skatījums ne tikai uz R.Blaumaņa klasiskajām Skroderdienām Silmačos, bet arī tā laika Latviju, kad tapa šī klasiskā luga.
Pēc Blaumaņa motīviem
"Sāku domāt "ap Blaumani" un pieķēros Bebenes frāzei "runā, ka vecais Silmačs bija makten lustīgs vīrs…". Tā sāku sacerēt Silmaču priekšvēsturi, kas bija pirms bija. Uzdūros Blaumaņa stāstam Undupa četrjūgs - jūtu, ir! Lepns zemnieks, kas brauc karietē un grāfam negriež ceļu. Tāds varens raksturs - lūk, tas varētu būt mans Silmačs. Kāpēc viņš nebija precējies, turku karā bija, samīlējās kalponītē, bezgala simpātisks. Tā pamazām ideja apauga ar miesu -– pārdomām par piekto gadu, kapitālisma attiecību izveidošanos - un tas viss atrodams Blaumanim," tā ceļu no R.Blaumaņa darbiem līdz paša rakstītajam scenārijam Dienai raksturojis J.Streičs.
Rūdolfa mantojumā nevajag meklēt precīzus Skroderdienu Silmačos varoņu uzzīmējumus, kaut teju visos filmas tēlos var saskatīt Blaumaņa lugas varoņu atspulgus. J.Streičs ir apzināti nojaucis robežu starp dzīvi un literatūru, iespējams, padarot telpiskākus mūsu priekšstatus gan par R.Blaumani, gan Latvijas vēsturi, turklāt izspēlējot R.Blaumaņa radītās spēcīgās - arhetipiskās - varoņu raksturu "kārtis". Tālab J.Streiča Emīlija varētu būt lugas Skroderdienas Silmačos Antonijas prototips, Artūra Skrastiņa varonis Kārlis - sākotnēji kalps Rūdupos, vēlāk invalīds skroderis, visu mūžu cer uz Emīliju, ir R.Blaumaņa Dūdara prototips.
Paša J.Streiča rakstītajam filmas scenārijam "pēc Blaumaņa darbu motīviem" piemīt viss labais, kas apliecina: te ir viela īstam nacionālajam grāvējam. Sulīgu raksturu dzīvēs balstīta traģikomēdija, "nacionāla pēc formas, internacionāla pēc satura". Grods sižets, intriģējoša fabula - "trīs pudi mīlestības", asaras, laime, ciešanas, cerības, mīlas, mantiskās un starpnacionālās kaislības, nāve un dzimšana, aizraujošas latviskās iedzīves detaļas - scenārijā netrūkst nekā, kas spēj aizraut ikvienas vecuma grupas skatītājus. Šajā ziņā J.Streiča topošais kinostāsts ir patiess meistardarbs - Rūdolfa mantojuma paredzamā mērķauditorija ir visa Latvija!
Uz ledlauzi cerot
Iespējams, tieši J.Streiča filma varētu kļūt par to "ledlauzi", kas kinozālēs ievilinātu ne tikai populārā zīmola "Streičs" cienītājus, latviešu aktieru mīlētājus, bet pat arī pret nacionālo kinematogrāfu imūnus skeptiķus.
Vienreiz, pat divreiz tas jau ar J.Streiča darbiem ir noticis - viņa pēcatmodas laikā tapusī satīriskā melodrāma Likteņdzirnas ar 121 861 skatītāju ierindojas Latvijā desmitgades visvairāk skatīto filmu TOP 10, otrajā vietā aiz rekordista Titānika (138 146). Pēdējos gados kinoteātros skatītākā latviešu spēlfilma Ūdensbumba resnajam runcim sasniegusi 31 960 skatītāju.
Savukārt leģendārais Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) kļuvis par ikgadējo nacionālo TV hitu ar augstu skatītāju reitingu (vidēji ap 200 000). Arī rituālfilmu, bez kuras latvieši gluži kā krievi bez Likteņa ironijas jeb Vieglu garu! romantiskā stāsta katru Jaungadu vairs nevarētu iedomāties svinam Jāņus.
Eksotiski atklājumi
Arī Rūdolfa mantojums kopā ar R.Blaumaņa sacerēto Skroderdienas Silmačos un citu dižā rakstnieka darbu (Brīnumzālīte, Sestdienas vakars) radošu interpretāciju organiski piebārstīts ar smalkām dzīves detaļām, kas, no vienas puses, demonstrē latviskās iedzīves straujo attīstību, no otras, - gatavs rādīt šodienas skatītāju jaunajai paaudzei, ka, piemēram, pienu "ražo" brūnaļas pupi, nevis smalks agregāts rūpnīcā. Gadskārtu ritu - rumulēšanās, šūpulīša kāršana, maizes cepšana, alus pareiza brūvēšana, pirts rituāli, bērna sagaidīšanas "procedūra", latvju saimes matriarhāta hierarhisko struktūru ievērošanas kārtība, homeopātijas izmantošana, pat komiskā buršanās un pesteļošana Rūdolfa mantojumā veido to biezo kultūrslāni, kas mp3 un mobilo telefonu paaudzei būs eksotiski jaunatklājumi.
"Dzīves pamatkārtības atgādināšana nemaz nevar būt etnogrāfiska. Es vados pēc Čehova - kamēr viņi dzer, ēd, runājas, paiet dzīve. Jāgādā tikai, lai katrā kadrā, katrā brīdī kaut kas notiek. Tas piesaista aci, rada dzīvu interesi, iesūc. Tāpēc man nav šaubu, ka šīs senās latviešu dzīves norises būs interesantas," apgalvo režisors. Viņš ir pārliecināts, ka XX gs. sākums Latvijai ir renesanses laiks: "Nevaru ciest latviešiem tik raksturīgo pašnoniecināšanās kaiti, arī tāpēc man ir svarīgi kopt lepnuma sajūtu."
Viens no režisora mērķiem ir uzbūvēt "gruntīgu nacionālo paraugsaimniecību", īstus Silmačus - ar dārzu, klēti un pamatīgu dzīvojamo māju. Par šo būvi, kas top Cinevillā, J.Streičam ir īpašs lepnums. Viņš gatavs to izrādīt atbraukušajiem pat īsajos filmēšanas starplaikos. Nākamgad, kad ideālie Silmači - vecā Rūdolfa saimniecība - būs gatavi tādi, kādus tos iecerējis režisors - bagāta, sakopta saimniecība, XX gs. Latvijas zemniecības kultūras uzskatāma zīme, filmēs Rūdolfa mantojuma iekšskatus. Filmas pirmizrāde iecerēta 2009.gada sākumā.