Tagad grūti iedomāties, ka tālajā 1957.gadā pat Rīgā vēl mazpazīstamā Liepājas teātra aktrise Dzidra Ritenberga vienā mirklī kļuva slavena pasaulē, saņemot prestižo Venēcijas starptautiskā kinofestivāla Volpi kausu. Malvas loma Kijevas A.Dovženko kinostudijas tāda paša nosaukuma filmā bija dāsnais zvaigžņu mirklis viņas likteņa raibajā audeklā. Toreiz Dzidra Ritenberga nostājās uz pasaules kinomākslas augstā pjedestāla līdzās Venēcijas kinofestivāla citu gadu uzvarētājām izcilajām aktrisēm Vivjenai Lī (1951), Lilī Palmerei (1953), gadu vēlāk - Sofijai Lorēnai (1958), tagad arī Keitai Blānšetai, Helēnai Mirenai un pat Bredam Pitam. Dzidra Ritenberga bija starojoša, spilgta, talantīga aktrise, emocionāla un apburoša sieviete. Viņa nelīdzinājās izdreijātām Holivudas aktrisēm, viņa bija pilnasinīga un ziedoša sieviete, kuru nemāca provinces teātra aktrises kompleksi. Dzidra Ritenberga prata tvert laiku, un tas uzņēma viņu kā auļojošā zirgā.
Atplauka Liepājā
Ar aktrisi un režisori 2003.gadā tikos nedēļu pirms viņas 75.dzimšanas dienas. Dzidra Ritenberga neiznāca man pretī, kaut visi trīs suņi - vilks un divi ņūfaundlendieši - rēja atspērušies. Ilggadējā palīdze Aina, kurai pateicoties Dzidra ilgu laiku bija pārvarējusi savas slimības un nespēku, ieveda mani aktrises nelielajā mājiņā klusajā Sabiles ielā Pārdaugavā. Te bija Dzidras Ritenbergas pēdējo dzīves gadu patvērums, kur gan viņa uzturējās reti. Pēdējos gados aktrise visbiežāk ārstējās Linezera slimnīcā. Varbūt tur viņai bija pat labāk, jo mājās nācās samierināties ar vientulību un ierobežoto spēju kustēties. Slimās kājas un sirds mazspēja aktrisi neatvairāmi vilka pretī pēdējai robežai, par kuru negribējās runāt un domāt, jo cerība taču mirst pēdējā, un vēl jau bija glābējs - skābekļa balons gultas galvgalī, kas ne reizi vien bija izrāvis aktrisi no nāves ciešā tvēriena.
Pārmetusi pleciem pelēki rakstainu pončo, aktrise sēdēja klubkrēslā, droši vien apzināti - ar muguru pret logu, pusēnā slēpjot nogurušo seju. Taču todien Dzidra Ritenberga izskatījās lieliski, un to arī viņai pateicu. Mājasmāte pasmēja: "Ja man šodien ir slikti, es sev iestāstu, ka jau rīt būs labāk, un zini, tā arī notiek. Daudzi apgalvo, ka esmu simulante - manas analīzes dakteriem liek brīnīties par to, ka vēl esmu dzīva. Zinu, ka saviem gadiem es tiešām izskatos labi."
Dzidra Ritenberga 1948.gadā beidza Drāmas teātra studiju. Viņa bija pedagoģes un režisores Veras Baļunas mīļā audzēkne, taču pēc studijām Drāmas teātris jauno un skaisto aktrisi nepaņēma un viņa sāka strādāt toreizējā Liepājas Drāmas teātrī. Deviņu Liepājas gadu laikā Dzidra spēlēja skaistas lomas klasiskās komēdijās un arī teātrim obligātajās padomju autoru lugās. Teātra vēsturnieks aktieris Zigurds Akmentiņš atceras Dzidras spilgtās Šekspīra varones - Beatriči lugā Liela brēka, maza vilna un Rozalindi komēdijā Kā jums tīk. Skatītāji raudāja līdzi viņas varonei Džemmai Voinoviča lugā Dundurs, viņiem patika laucinieciski sulīgā Elīna Blaumaņa Skroderdienās Silmačos. Aktieris atceras: "Dzidra bija brīnišķīga kolēģe, talantīga, bet ļoti vienkārša un silta. Tolaik viņa atplauka visā sievišķīgajā krāšņumā, bija gan drusciņa apaļīga, bet tas viņu padarīja burvīgu." Aktieris Leonīds Locenieks atceras, ka viņam ar Ritenbergu bija jāspēlē izrādē A.Dimā (dēla) lugā Kamēliju dāma, taču aktrise nospēlēja tikai pirmizrādi, jo Dovženko studija viņu izsauca uz filmēšanos Malvā. Zigurds Akmentiņš savukārt atceras, ka Dzidrai Ritenbergai sirds bija slima no bērnības, "taču viņa sevi dikti uzpasēja un dzīvoja ar milzīgu dzīvesprieku".
1956.gadā beidzās Ritenbergas Liepājas laiks, kurā ritēja arī skaista aktrises personīgā dzīve. Sešus gadus viņa, kā tagad teiktu, bija draudzene (sarunā aktrise teica - dzīvoju civillaulībā) aktierim un Liepājas sieviešu elkam Valdemāram Akurāteram. Taču aktieri izsūtīja "pie baltajiem lāčiem", bet Dzidra Ritenberga devās uz Rīgu un sāka strādāt Krievu drāmas teātrī (1957-1960).
Traģiski skaistā mīlestība
Populāro krievu aktieri Jevgēniju Urbanski, kurš pārvērta visu Dzidras dzīvi, viņa pirmo reizi ieraudzīja filmā Komunists. Toreiz aktieris Dzidrai licies "tāds prasts krievu mužiks".1962.gadā Maskavā notika starptautiskais kinofestivāls un uz padomjzemes galvaspilsētu devās Latvijas aktieru delegācija - Dzidra Ritenberga, Vija Artmane un Valdemārs Zandbergs. Kādā aktieru tikšanās reizē Dzidra ieraudzīja Urbanski. Tas bija kā zibspuldzes uzplaisnījums. Aktrise teica: "Čik, un mēs piederējām viens otram!" Dzidra pameta Rīgu un devās uz Maskavu. Viņi apprecējās. Jau slaveni būdami, abi pieticīgi dzīvoja Staņislavska teātra aktieru kopmītnes vienā istabiņā un strādāja teātrī. Dzidra ar vīru kopā spēlēja arī izrādēs, piemēram, Artura Millera lugā Salemas raganas. Aktrisei bija trīsdesmit gadu, kad viņai pirmo reizi Maskavā operēja sirdi. Dzidra izturēja operāciju. Par viņu ļoti rūpējās vīrs, un šī mīlestība deva spēku. Viņa atgriezās dzīvē un gaidīja mazuli.
Jevgēnijs Urbanskis traģiski gāja bojā darba laikā filmā Direktors - 1965.gada 5.novembrī uzņemšanas laukumā apgāzās aktiera vadītā automašīna. 1966.gada 11.februārī piedzima abu meitiņa, kuru par godu vīram Dzidra nosauca par Jevgēniju. Dzidras Ritenbergas un Jevgēnija Urbanska laimei Dievs bija atvēlējis tikai piecus īsus gadus.
Dzīve turpinās
Cilvēks var izturēt daudz. Pēc skaistā un vīrišķīgā Jevgēnija Urbanska nāves Dzidra līdz mūža galam palika viena. Viņa negribēja vīru salīdzināt ne ar vienu citu. Vēl piecus gadus pēc vīra nāves aktrise dzīvoja Maskavā, tad atgriezās Rīgā. Ar slimu sirdi un dziļu dvēseles traumu. Taču cilvēkiem viņa savas sāpes neizrādīja.
Dzidra Ritenberga vēlējās kļūt par režisori, un 1974.gadā Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultātē viņa ieguva režisores diplomu. Jaunā režisore mērķēja uz kino, bet diplomdarbu - lugu Lietus pārdevējs - viņa 1974.gadā iestudēja Dailes teātrī.
Fiziski juzdama savu nespēku, Dzidra Ritenberga centās atgaiņāt drūmās domas un aizmirst smagās fiziskās sajūtas. 1976.gadā viņa Rīgas Kinostudijā uzņēma savu pirmo filmu Šīs bīstamās balkona durvis ar tolaik ļoti jaunajiem aktieriem Ligitu Skujiņu, Pēteri Gaudiņu un Vari Vētru galvenajās lomās. Dzidra Ritenberga bija ļoti iemīļojusi aktrisi Astrīdu Kairišu, tāpēc, tagad ar atskatu vērtējot, tapa viņas Kairišas bloks - filmas Trīs minūšu lidojums (1979), Vakara variants (1980) un Valsis mūža garumā (režisores pēdējā filma, 1990). Galveno lomu tēlotāja aktrises kinotriloģijā Astrīda Kairiša atceras: "Man ar Dzidru Ritenbergu bija dziļš profesionāls un cilvēcisks kontakts. Mēs abas uzticējāmies viena otrai. Darba periodos varēja just, ka režisore slikti jūtas, bet viņa nepadevās, bija dzīvespriecīga un aktīva, ļoti interesējās par visu." Kairiša atminas, ka Dzidrai Ritenbergai filmēšanas laikā vienmēr bija līdzās viņas labais gariņš Aina un Dzidra viņas palīdzību ļoti novērtēja. Aina režisorei visu laiku kaut ko rīvēja, spieda sulas, grieza pirmos pavasara asnu salātus. Kad Ainas nebija klāt, "Dzidra šad tad gan nenoturējās un sagrēkoja - apēda kādu gaļas gabaliņu vai saldumus". Ritenbergas meita Jevgēnija auga Dzidras brāļa ģimenē, viņu Astrīda Kairiša atcerējās redzējusi tikai vienu reizi. Uzņemšanas laukumā mazā Žeņa nemēdza uzturēties.
1995.gadā cilvēki saziedoja naudu aktrises otrajai sirds operācijai. Tā notika Viļņā. Dzīvesprieks un vitalitāte ļāva Dzidrai Ritenbergai nodzīvot vēl astoņus skaistus gadus.
Rakstu, veltītu viņas dzimšanas dienai, 2003.gada 8.marta SestDienas pielikumā Dzidra Ritenberga neizlasīja. Viņa nomira iepriekšējā naktī.