Spēles plāns

.. Protams, viņu visu itin veselīgajam un komfortablajam egoismam ir lemts plaukt un zelt līdz liktenīgam mirklim, kad liktenis piespēlē dzīvē negaidītu viesi — bērnu... Kur jūs kaut ko tādu esat manījuši? Pareizi, filmās. Teiksim, britu filmā Par puiku/About a Boy ar Hjū Grāntu, arī pavisam nesenajā filmā ar Katrīnu Zetu–Džonsu Mīlestības recepte/No Reservations (šonedēļ šī filma aktualizēta K.Suņa repertuārā). Tā pati vecā labā recepte jeb sižets — kas notiek brīdī, kad rūdīts egoists pieaugušais saskaras ar bērna pasauli, — izmantots arī šīs nedēļas jaunumā filmā Spēles plāns/The Game Plan, kurā negaidītas bērna vizītes "upuris" ir futbola zvaigzne Dveina Džonsona ar oficiālu iesauku Klints/The Rock atveidā. Sens, tik sens... Stāsts tik tiešām ir vecs kā pasaule vai vismaz kino, kas pieaugušā un bērna negaidītu satikšanos ir locījis dažnedažādi un klāstījis atšķirīgās intonācijās un stilā. Gribi vai negribi, bet Eiropā tapušajās filmās, kas rotē ap šo sižeta shēmu, tomēr vairāk ir smalkuma garšas — zinu daudzus, kam britu filma Par puiku joprojām ir ļoti mīļa. Amerikāņi, pat ja mazuļa pēkšņajā vizītē ir vainojama traģēdija (miesīgu vecāku bojāeja), kā nesenajā Mīlestības receptē, tomēr izmanīsies visu sakārtot pa plauktiem, lai ieguvējs būtu i bērns, i, teiksim, tā pati Zetas–Džonsas tēlotā histēriķe pavārīte, kura pie jēgas nāk vien pēc likteņa belziena pa pieri un izbaudītās bērnkopības pieredzes. Arī Spēles plāns pieder pie Holivudas tradīcijas, kur īpašus triecienus nevajadzētu gaidīt: meitenīte, kura ierodas pie futbola zvaigznes Džo Kingmena, nav viss kāda garāmgājēja, kam nu jāprovocē pārvērtības egoismā iesprūdušajā sportistā, bet gan viņa paša bērns. Tā teikt, jaunības vētru un dziņu auglis. Lai nojaustu, kas gaidāms Spēles plānā, nav mazsvarīga arī filmas ražotājkompānija — Disneja studija. Tātad filmas pamatauditorija ir ne tik daudz egoistiski trīsdesmitgadnieki — visu pieminēto filmu varoņu vecums —, bet ģimenes auditorija, kam no laika gala cītīgi darbojas disnejieši.Izdomas bumbuļi Nenoliedzami Spēles plāns ir dzelžainas un nodrillētas shēmas filma, kuras veiksme/neveiksme jau sen vairs nav atkarīga no stāstiņa, cik aktierspēles un situāciju smalkuma. Vārdu sakot, fantāzijas un izdomas apjoma, kas kā tādi glīši bumbulīši piekarināti pie strikti uzvilktā režģa. Zinu, daudziem filmas veiksmes atslēga šķitīs bijušais kultūrists — jaunībā pirms nopietnas traumas arī ļoti talantīgs futbolists Dveins Džonsons, kurš, par spīti miesas un muskuļu kultam, paguvis attīstīt arī pašironiju. Šī tiešām ir Džonsona stabilākā kvalitāte un šarma avots. Turklāt Spēles plānā viņš jūtas kā zivs ūdenī: sporta pasaules slavas spēlītes Džonsonam ir labi zināmas, gluži tāpat kā futbola likumības. Atzīstamu humora izjūtu viņš demonstrēja jau savā pirmajā kinodarbā — savulaik par hitu kļuvušajā Mūmijā un tās turpinājumā. Jāsaka gan, ka, par spīti teju vienmēr garantētajai kritiķu labvēlībai (lūk, kāds pašironijai ir spēks!), lomas pār Dveinu Džonsonu nebūt nav tik dāsni birušas, kā varētu šķist. Viņš ir filmējies intensīvi, taču filmu vidū ir bijuši norakstīti, ambiciozi darbi, kā nelaimju vajātais projekts — futūristiskā vīzija Southland Tales (2005). Viņa joprojām spēcīgākais komplekts ir abas Mūmijas un Skorpionu karalis tūkstošgades sākumā. Spēles plāns ir diezgan pārliecinošs pierādījums, ka lielā, uztrenētā ķermenī slēpjas jūtīga dvēsele. Džonsons labi jūt ģimenes komēdijas žanru un savu mazo partneri meitenīti, kura spēlē futbolista meitiņu Peitonu, kas tētukam uzkritusi kā sniegs uz galvas. Starp citu, Džonsons attāli atkārto to pašu karjeras zīmējumu, ko savulaik tik graciozi uzvilka vēl viens muskuļu kalns Arnolds Švarcenegers — arī viņš itin omulīgi jutās mīlīgās komēdijās. Šķiet, Dveinam Džonsonam šī nav pēdējā loma tik klīrīgajā, sakoptajā un ļoti prasīgajā lauciņā — filma visai ģimenei.