Nepārmetiet man "personības kultu", taču stāsts par sajūtās un vizualitātē izsmalcināto melodrāmu Spožā zvaigzne ir jāsāk ar stāstījumu par tās režisori - arīdzan spožu zvaigzni starptautiskajā apritē. Džeina Kempione joprojām ir vienīgā (!) sieviete režisore, kura saņēmusi Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru visā tā vairāk nekā sešdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē. Tas notika jau šķietami pasenajā 1993.gadā, kad Kannās vinnēja Kempiones melodrāma Klavieres/The Piano - emocionāla, satricinoša kostīmfilma, kas vēsta par "līgavu pēc pasūtījuma" - kurlmēmu sievieti, kura kopā ar savu mazo meitu ierodas pie līgavaiņa Jaunzēlandē un ļaujas neparedzētām, šajās "pa pastu" nokārtotajās precībās neieprogrammētām kaislībām. Kurlmēmo sievieti spēlē amerikāniete Holija Hantere, viņas mazo meitu - Anna Pakvina, kura nu izaugusi par vērā ņemamu aktrisi (tā bija viņa, kura pirms gada Rīgā filmējās amerikāņu televīzijas filmā Irēnas bērni.)
Kannu sensācija
Tā tāda liriska atkāpe, jo joprojām uzskatu, ka Klavieres ir viena no visu laiku labākajām melodrāmām - ar fantastiski emocionālu brita Maikla Naimena mūziku, virtuozu aktierspēli un Dieva dotas režisores "diriģētiem" aktieriem. Tas viss bija sen, taču tieši 90.gadu sākumā Kempione kļuva par sensāciju - kārtējo Kannu festivāla atklāto eksotisko brīnumu - sieviete, kas dzimusi Jaunzēlandē, strādājusi Austrālijā, jūtīga, smalka, gudra, ar milzīgu potenciālu. Klavieres joprojām ir Džeinas Kempiones karjeras augstākais punkts, ko viņai tā arī nav bijis spēka pārsniegt - vismaz tā uzskata "vidējais kinokritiķis", kurš ar vieglu roku gluži nesliktās Kempiones filmas, kas tapušas pēc Klavierēm, novieto uz zemāka pakāpiena.
Kaut filmām nav ne vainas - prasmi strādāt ar faktūrām un vēsturisko materiālu Kempione ir pierādījusi filmā ar Nikolu Kidmenu Lēdijas portrets/The Portrait of a Lady (1996), eksotiskāks ir viņas darbs Svētie dūmi/ Holy Smoke (1999) ar Keitu Vinsletu, sekoja līdz ausu galiem holivudiskais trilleris In the Cut/Griezumā (2003) ar Megu Raienu, kas gan neiejūsmināja rafinētus izklaides produktu patērētājus, kur nu vēl Kempiones fanus. Viss šis garais ievads ir būtisks, lai saprastu, ar kādu jūsmu šā gada maijā Kannu festivālā gaidīja Džeinas Kempiones filmas Spožā zvaigzne pirmizrādi. Kā jau parasti pēc sensācijām kārā prese pravietoja kādreizējās Kannu festivāla zvaigznes Kempiones otrreizējo atnākšanu, īpaši jau tādēļ, ka režisore šķietami bija atgriezusies ne tikai melodrāmas telpā, bet arī no mūsdienām attālinātā vēsturiskā distancē.
Otrā atnākšana?
Filma Spožā zvaigzne atbilst gan biogrāfiskās drāmas, gan kostīmfilmas formātam. Tās galvenais varonis ir XIX gadsimta britu dzejnieks Džons Kītss, filmas nosaukumā likts kāda Kītsa dzejoļa nosaukums, kas veltīts viņa iemīļotajai Fanijai Bronai. Savā ziņā Spožā zvaigzne ir izaicinoši nemūsdienīga filma - absolūts romantiskās mīlestības iemiesojums, kas atspoguļojas nevis vētrainās kaislībās, bet gan divu jaunu cilvēku jūtu niansēs, turklāt tas viss vēl atbilstīgi aizpagājušā gadsimta augsti tikumiskajām morāles normām.
Pati Kempione neuzskata, ka ir uzņēmusi biogrāfisku filmu par XIX gadsimta britu dzejnieku Džonu Kītsu, bet gan mīlas drāmu. Kītss mira jauns, ļoti jauns - 25 gadu vecumā, piedzīvojis romantisku attiecību stāstu ar Faniju Bronu. Nenoliedzami Džeinas Kempiones režijas stils - niansēts, pustoņus, sajūtas un ilgas respektējošs - sasaucas ar Džona Kītsa (1795-1821) romantisko dzeju, reanimējot absolūti citu laikmetu un citus priekšstatus par to, kā izdzīvojama jutekliska drāma.
Action negaidiet, XIX gadsimtā šādus briesmoņus nepazina, arī jestru amizieri Džeinas Ostinas (1775-1847) romānu adaptāciju stilā, ar ko tā aizraujas britu kino un TV (lielumi ir salīdzināmi: Kītss un Ostina ir laikabiedri), - ne. Drīzāk gaidiet brīnišķīgu attēlu un sajūtu plūdumu, kurā Kempione sastrādājas ar to pašu tērpu mākslinieci Dženetu Patersoni, ar kuru savulaik veidoja Klavieres. Tērpi, audumu faktūras - tas vien ir īpašs stāsts šai filmā, kurā audumiem, rokdarbiem ir būtiska nozīme... Ko gan citu varēja darīt XIX gadsimta sieviete, ja ne mīlēt un izšūt?
Ja nekad neesat dzirdējuši Džona Kītsa vārdu, nav ko kreņķēties, šo britu literatūras vēsturē ietikušo romantiķi pazīst pat ne katrs anglis - vismaz dzejnieka lomas tēlotājs filmā britu aktieris Bens Višovs par savu varoni/dzejnieku pirms šīs lomas atveidošanas neko nebija dzirdējis. Prasīt informētību par britu literatūru no austrāliešu aktrises Ebijas Kornišas, kura filmā nospēlējusi Kītsa iemīļoto, būtu teju neprātīgi. Divu aktieru sacensībā par labāko tēlojumu neapšaubāmi uzvar Korniša (viņas kontā, piemēram, ir izcila loma filmā Saldumiņš/Candy - tandēmā ar nu jau mūžībā esošo Hītu Ledžeru). Kītsa tēlā, ko veido Višovs, dominē nāvīgas slimības skartā dzejnieka neirotisms, taču grūti, ļoti grūti saprast, ko viņā atradusi Fanija. Mans kolēģis NN teiktu, ka starp aktieriem nerodas jūtu ķīmija, un man ar nožēlu būtu viņam jāpiekrīt - filmas galveno mīlētāju "paralēlā esamība" tad arī ir Spožās zvaigznes lielākā bēda. Nerodas pārliecinoša ticamība šīs mīlestības drāmai, kurā liktenim ir savi plāni attiecībā uz abiem mīlētājiem.
Vai bešā?
Filma Kannu festivālā neko neieguva, kaut tas nu gan nav nekāds kvalitātes vai trūkumu rādītājs. Kvalitatīva, niansēta kino cienītāji noteikti novērtēs šīs filmas "roku darba" vērtību, kā arī Džeinas Kempiones tik iedvesmojošās pārliecības nozīmi - sapnis par mīlestību nav zudis arī moderno tehnoloģiju un paviršības pieblīvētajā pasaulē. "Tas katru no mums šajā dzīvē noenkuro," uzskata režisore, kurai nav radušies jautājumi, kālab būtu jātaisa filma par sen mirušu dzejnieku un viņa iemīļoto.
Atzīstami, ka filmas izplatītājs (Acme) nav gaidījis līdz plastmasas siržu svētkiem Valentīndienai, kad bija iecerēta filmas pirmizrāde Latvijā. Spožā zvaigzne ir ideāla Ziemassvētku nesteidzīguma un brīnuma gaidu filma, kaut arī jau no paša sākuma mums lemts zināt, ka brīnums būs tik īss.