-1951.g.). Eseja saucas "Lappuses no muļķa rokasgrāmatas", autors mums atgādina, ka Bībelē vārds "muļķis" parasti apzīmē cilvēku, kurš atsakās izmantot Dieva doto intelektu. Ceru, ka šī eseja vismaz dažiem lasītājiem ļaus pārdomāt dzīvi un attieksmi pret to.
Kā būt nelaimīgam
Apsēdies klusā vietā, kur neviens tevi netraucēs. Relaksē ķermeni un sāc domāt par sevi. Nav īpaši būtiski, ko domā, bet tam jābūt par tevi. Padomā par sevi, un katru reizi, kad prāts cenšas domāt par kaut ko augstāku, maigi bet neatlaidīgi liec tam agriezties pie domām par tevi.
Ja vien iespējams, domā par pagātni. Pārdomā visas kļūdas, kādas mūžā esi pieļāvis, ja iespējams, sākot no bērnības. Pārdomā visas muļķīgās lietas, kādas esi teicis vai darījis. Padomā par visām nokavētajām iespējām, par velti tērēto laiku. It īpaši pārdomā visus gadījumus, kuros kāds pret tevi ir slikti attiecies. Rūpīgi pārdomā visu netaisnību, kādu esi piedzīvojis, apsver, cik daudz labāka tava dzīve šodien būtu tad, ja citi cilvēki pagātnē būtu uzvedušies kārtīgi. Spilgti atsauc atmiņā visas nelaipnās lietas, kādas citi ir darījuši tavā dzīvē, pārdomā šos notikumus detalizēti un katru reizi jūties tik vien nikns vai sāpināts, cik vien tas ir iespējams. Arī tad, ja konkrēts cilvēks nekad tev nav nodarījis pāri, saproti, ka viņš tā varētu izdarīt, ja vien viņam būtu tāda iespēja, un pārliecini sevi, ka viņš droši vien vienalga tevi ir aprunājis.
Padomā par savu organismu, vai nekļūst acīmredzams tavs vecums vai tavs darbs, vai arī hidrometeoroloģiskie apstākļi. Varbūt kaut kur organismā vari atrast kaut ko, kas sāp vai kņud. Droši vien vari tā izdarīt, ja vien pietiekami ilgi to meklēsi.
Padomā par darbu un finansēm tik vien drūmi, cik iespējams. Arī tad, ja patlaban viss ir labi, pārliecini sevi, ka tā tas noteikti neturpināsies.
Katrā gadījumā domā par sevi, tas ir galvenais. Ja uzticīgi to turpināsi 15 vai 20 minūšu garumā, par rezultātu nevar būt šaubu. Būsi sasniedzis mērķi.
***
Labi apzinos, ka Latvijā ir daudz, daudz cilvēku, kuri ir trūcīgi, kuri nevar atļauties pat pašu nepieciešamāko. Taču prātā nāk tie gadi, kad vadīju radio raidījumu "Vārds tiek dots Jums". Pirmdienās, kad mums bija tā dēvētais "brīvais mikrofons", nereti ļaudis zvanīja, lai sūdzētos par dzīvi kā tādu. Taču vienmēr, absolūti vienmēr, piezvanīja arī kāds cits, kas teica, "Man arī ir maza pensija, taču es priecājos par saviem mazbērniem, priecājos, ka aiz loga spīd saule, priecājos, kā čivina putniņi." Sevi nelaimīgu var padarīt jebkurš cilvēks, bet vienmēr īgnam cilvēkam dzīve ir daudzreiz grūtāka. Emets Fokss raksta ar maigu, bet tomēr trāpīgu ironiju. Manuprāt, viņa esejā ir dziļa, jo dziļa patiesība.