Atbilde Maijai Pļiseckai
"Dažreiz man gribējies būt vīrietim, kurš var vienkārši pieiet klāt uz ielas un iepazīties. Es tā nekad neesmu darījusi, bet reizēm kāds cilvēks tik ļoti uzrunā…Gribētos gleznot," atzīstas māksliniece Laima Eglīte. Ar retiem izņēmumiem viņas gleznās redzams cilvēks — sieviete, vīrietis, abi kopā kā mīlnieki, bērni vai visi kopā kā ģimene. Tajās gleznās, kurās cilvēka nav, šķiet, viņa klātbūtne ir vēl jūtamāka. Veltījumā tuvam aizgājušam cilvēkam viņa glezno "tukšu" zilu debesi. Laima Eglīte rāda nākamo darbu: "Tas ir Aijas Zariņas portrets. Mēs pat neesam sapazinušās, bet mani ļoti fascinē viņas glezniecība un viņa pati," stāsta māksliniece. Tas neizbrīna — Aijas Zariņas slaidais stāvs ir ideāls modelis Laimas Eglītes stihijai — plastiskumam un līniju elegancei, portretiem, kuros visi cilvēki nedaudz atgādina mīmus.
Ko stāsta viņas plaukstas?
No 21.augusta līdz 20.septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma mākslinieces Laimas Eglītes retrospektīva personālizstāde. Nedēļas nogalēs īpaši gaidītas ģimenes ar bērniem, jo līdzās grāmatu ilustrācijām — Zemūdens bara lielā diena, Hobits jeb turp un atpakaļ, Kā uzburt sniegu — tiks demonstrētas arī viņas zīmētās animācijas filmas Kabata, Man vienai māsiņai, Pelīte brauca u.c. Kas viņu valdzina animācijā? Viss bijis vienkārši: "Režisore Roze Stiebra, novērtējusi manu gleznu plastiskumu, uzaicināja." Daudz tiek spriests par intonāciju, kādā mākslā uzrunāt bērnus. Laima Eglīte par to nevēlas daudz prātot: "Visu, kā man liekas pareizi, rādu savos darbos." Garos konceptuālos pavadttekstus jauno mākslinieku izstādēs viņa nelasot.
Vissaistošāk ir skatīties, kā sarunas laikā kustas mākslinieces plaukstas. Ne jau tāpēc, ka teiktais garlaikotu. 60.gadu sākumā Laima, mācoties Rozentāla Mākslas vidusskolā, iesaistās Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī, kas Latvijā savulaik bija vesela garīga kustība. L.Eglītes glezniecības rokrakstā pantomīmas laika iespaids ir liels un nepastarpināts. "Tas bija aicinājums," viņa saka. 1974.gadā, absolvējot Mākslas akadēmiju, diplomdarbu jaunā māksliniece bija iecerējusi kā ainu no pantomīmas teātra dzīves. Šo ideju neapstiprināja. Tapa kompozīcija Ģimene.
Režisore Māra Ķimele atceras Laimu Eglīti no Ligera laikiem kā nepārspējamu mīmisti un brīnišķīgu gleznotāju: "Viņai bija zēnīgais augums, kam piemita īpatnēja plastika. Tur bija ļoti smukas meitenes, bet viņas šai mīmu melnajā triko izskatījās mazāk izteiksmīgas. Es vēl tagad atceros, kā Laima kustējās," (Forums. 18.12.2003.). Vai māksliniece redzama arī hrestomātiskajā Māras Brašmanes fotogrāfijā — 60.gadu jaunieši tvisto uz Rīgas jumta? Nē, bet kaut kur turpat tuvumā viņai jābūt, visticamāk, ne puķu bērnu virpuļa viducī. "Es drīzāk biju kaut kur malā, kaut ko skicēju," pieļauj Laima Eglīte.
Japānas un zobu periods
Vai māksla savienojama ar ģimeni? Daudzu ģēniju traģiskie dzīvesstāsti apliecina, ka atbilde ir nē. "Es nekad neesmu gribējusi bērnus. Jo to var jebkura," slavena savā bezkompromisu kategorismā ir primabalerīna Maija Pļisecka (Ieva, 13.05.2009.). Laimas Eglītes glezniecība — tas noteikti nav stāsts par to, ko var jebkura. Jau vienā no viņas pirmajiem darbiem 1974.gadā redzami divi bērni laikmetam raksturīgajās kļošenēs. "Man vēl ir trešais bērns," precizē L.Eglīte. Meitenīte Pjēro tērpā smaida atklātu bērna smaidu izlūzušiem priekšzobiem. "Tas bija laiks, kad zobi mainās," — Laimas Eglītes pasaulē neatšķetināmi sadzīvojis "zobu periods" dzīvē un "japāniskais periods" mākslā, kas izceļas ar kaligrāfisku līniju, maigām gaismēnām un niansētiem pustoņiem. No viņas gleznām nenāk zupas smarža, ja to Maija Pļisecka gribētu pārmest māksliniecēm mammām. Arī Eglīte uzsver, ka viņai gleznās ļoti būtiska ir tukšā telpa, kas nav sadzīviska. "Laimas Eglītes gleznu tematiku ietekmējusi viņas īpašā dzīves izjūta, sakāpinātā jūtība, ar kādu māksliniece uztver ne vien savas intīmās pasaules telpu, bet arī globālās norises," izstādes pieteikumā raksta Daina Auziņa. Līdzās latviešu glezniecībā neraksturīgi erotiskajai sērijai Mīlnieki un Kaislību spēles, māksliniece atsaukusies arī, piemēram, Irākas kara notikumiem.
"Tas ir mākslinieku Baklānu ģimenes portrets," L.Eglīte apstājas pie gleznas, kur pie galda sēž vīrietis, gleznas centrā — sieviete, bet ap galdu lidinās trīs mazas meitenītes (nu jau pašas mākslinieces). "Mūza, sieva, māksliniece…Darbs tapa, domājot par to, kas viss sievietei jāpaspēj," saka Laima Eglīte. Izstādē redzami arī vairāki viņas mazdēla portreti. Kāda būtu viņas atbilde Maijai Pļiseckai? "Nebija tā, ka es izplānoju — man būs ģimene. Cilvēks domā, Dievs dara… Bērnos ir dzīvība. Viņi paši ir dzīvība." Esam ekspozīcijā apgājušas apli — no cilvēka līdz cilvēkam. Paši jaunākie darbi izstādē nav redzami, nepietika vietas. "Šīs vasaras darbi ir ļoti krāsaini. Varbūt man sākas jauns periods? Laiks rādīs," saka Laima Eglīte.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.