Mani sarūgtina šis „A” un „B” dalījums. Pirmkārt, tādēļ, ka Dziesmu svētkiem būtu jābūt ne tikai kā atskaitei par laiku, kas noticis pēdējos 5 gados Latvijas koru amatierkustībā, bet arī kā impulsam nākamajam periodam. Šo impulsu radīs vienotība, kad apvienosies tūkstošiem dziedātāju. Vai mēs būsim vienoti, ja daļu skaņdarbu daļa dziedātāju nedziedās? Tehniski nav problēmu to noorganizēt (atslēgt mikrofonus Dziesmu svētku estrādē), bet kāda tad ir patiesā kopdziedāšanas jēga reizi piecos gados... ? Otrkārt, mani šokē diriģenti, kuri par zemu novērtē savus dziedātājus. Vai patiešām mums nepieciešama kāda spēka okupācija, lai mēs pārstātu domāt par to, ka „grūti iemācīties”? Vai patiešām mums nepieciešama cenzūra, kas liegtu atskaņot trimdas latvieša Imanta Ramiņa „Pūt vējiņi”, jo sanāk tā - kad mums neviens neliedz dziedāt, mūsos vairs nav mugurkaula, rakstura un latviskās spīts, mēs kļūstam vāji. Daudzi mēdz teikt, ka Padomju okupācijas gados Dziesmu svētku kustība bija daudz stiprāka, jo tai bija daudz lielāks valstiskais atbalsts. Es domāju, ka tās ir muļķības. Toreiz, esot zem svešas varas, Dziesmu svētki bija viens no veidiem, kā izpaust savu latvisko identitāti un protestēt pret varu, kas nospiež. Kustība bija stipra, jo mēs paši to darījām stipru. Uzskatu, ka mēs arī šodien esam okupēti, mūs nospiež vara, pret kuru ir jācīnās, citādi mūs sagaida totāla degradācija. Es šo varu saucu – materiālisms un cinisms. Tas ir pārņēmis gandrīz katra iedzīvotāja dzīvi. Vecāki nepamana, ka bērni Latvijas televīzijās (t.sk. sabiedriskajā) skatās multfilmas par dažādiem runājošiem kāpuriem, pokemoniem, šaušanu un nogalināšanu, „superstāriem” un vēl citas nenosakāmas izcelsmes radībām? Nepamana, ka viņu bērni vairs nezin, kas ir brīnums. Jo vecāki pelna naudu, naudu, ar kuru maksāt par daudz un dārgām Ziemasvētku dāvanām, lai kompensētu to, ka viņi nav kopā ar saviem bērniem. Šādus absurdu piemērus var minēt neskaitāmā daudzumā. Bet galvenais absurds ir tas, ka lielākā daļa sabiedrības manam viedoklim nepiekristu. Vai arī piekristu, bet uzskatītu, ka tas „ir normāli”. Ko darīt? Es domāju, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar sabiedrības degradāciju ir, pirmkārt, atzīt, ka degradācija pastāv. Otrkārt, sākt pašam ar sevi - izglītot sevi, sākt domāt. Novērtēt savu lomu kopējās degradācijas mutulī, nevis būt novērotājam no malas. Ko vari darīt Tu, dziedātāj? Izaicinināt sevi un savu kori. Šovakar, rīt, parīt vai aizparīt – kora mēģinājumā -, lūdz, prasi, pieprasi un cīnies par to, lai Tava kora diriģents mācītu piecus grūtākos „A” kategorijas skaņdarbus. Tie patiešām ir grūti. Bet esmu pārliecināts, ka Latvijas koru kustība nav tik ļoti degradēta, lai tie būtu „par grūtu”. Un, lai ko neteiktu tie, kas nedzied koros, uzskatu, ka mums koristiem jābūt kā karognesējiem cīņā ar morālu tautas pagrimumu, jeb degradāciju. Novēlu, lai arī Tavs koris 12.jūlijā dziedātu vārdus: „Mēs tāles sniegsim, kur saule aust!”
____________
* Degradācija (no latīņu valodas degradare – panīkums, pagrimums)