Desmit punkti pēc Kalvīša lūguma

.. Vienīgais, ko spējām atrast, ka cita politika nozīmē parlamentārās debates pēc būtības – vai tas būtu par pozīcijas vai opozīcijas iniciētu likumu._” Uz jautājumu, kādas tad ir citas politikas atšķirības no Tautas un citu valdošo partiju piedāvātā, varētu teikt, ka pietiek ar vienu, proti, mēs esam sanākuši kopā, lai rastu veidu kā risināt radušās problēmas, nevis tikai kārtējo reizi uzskaitītu dažas no tām. Ir, protams, apsveicami, ka Tautas partijas ierindās dažas nedēļas pēc budžeta pieņemšanas ir parādījusies autoritāte, kas uzskata, ka budžetā vajadzētu 5 procentu pārpalikumu. Diemžēl, ir ļoti vienkāršs izskaidrojums, kāpēc šādas runas parādās tieši uzreiz pēc budžeta pieņemšanas. Kur tad ņemt to naudu? Kā Šķēles kungs to iztēlojas? Samazināt pensijas, skolotāju algas, medicīnas un policijas finansējumu, jeb varbūt aizsardzības budžetu? Neko tādu pēc kaujas gudrie zobenu vicinātāji skaidri nepasaka, un mums atliek domāt, ka, vai nu viņu piedāvātā politika ir virzīties uz būtisku finansējuma samazinājumu publiskajā sektorā, jeb arī viņiem nekāda piedāvājuma vienkārši nav. Citas politikas stūrakmens ir atzīt, ka bez nodokļu sistēmas reformas pieaugošās sabiedrības sociālās problēmas atrisināt nebūs iespējams. Nebūs iespējams arī nodrošināt mieru un stabilitāti sabiedrībā (neskatoties uz dažādu garantu piepūstajiem vaigiem), kamēr ārsts rezidents saņem 250 latu algu, bet celtniecībā cilvēks bez izglītības var nopelnīt piecas reizes vairāk. Kamēr simtiem tūkstoši cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma, un viņiem stabilitātes garanti apgalvo, ka labāki gadi viņu dzīvē nekad vairs nebūs. Un to saka valdības vadītājs, lielākās parlamentā pārstāvētās partijas vadītājs. Skaidrs, ka šādas cinisma un vienaldzības paraugstundas tikai nostiprina pārliecību par to, ka šī Saeima ir pelnījusi atlaišanu. Valdošās partijas nav izdarījušas nevienu secinājumu, nav demonstrējušas ne vismazāko mājienu par izmaiņām un pat negrasās piedāvāt risinājumu ārstu, skolotāju, policistu, pensionāru, bibliotekāru, muzeju darbinieku, mežsargu, kultūras darbinieku un daudzu jo daudzu citu sabiedrības grupu dzīves līmeņa uzlabošanai. Vēl vairāk, ne ar ko nesegtās un bez jebkāda piedāvājuma izpūstās runas par lielāku budžeta pārpalikumu (kas pats par sevi ir labi, to zina katrs pirmā kursa students) rada bažas, ka viņi savā nekompetencē ir gatavi šo dzīves līmeni vēl pasliktināt. Šādai politikai nav nākotnes. Pienāks laiks, kad arī tie, kas šodien izturas ar skepsi un vīpsnā par ideju mainīt nodokļus sociāli atbildīgā virzienā, pavisam drīz paši to piedāvās. Tagad konkrētāk: 1) uzņēmuma ienākuma nodoklis jāpalielina vispirms uz 17% pakāpeniski, uz 19%; 2) jāievieš kapitāla pieauguma nodoklis (izņemot uz pieaugumu depozītos un finansu instrumentos, jo pēdējie veicinātu uzkrāšanu); 3) bagātības nodoklis - ienākumi virs 50 000 Ls gadā jāapliek papildus ar 2% nodokli; 4) dividenžu izņemšanas iekļaušana apliekamajā bāzē; 5) pakāpeniska diferencēta PVN ieviešana. Samazinot mazturīgo patēriņa grozā esošajai pārtikai (tikai pēc inflācijas normalizēšanas) un izglītību, inovācijas un zinātni veicinošām precēm, palielinot to greznības un ne pirmās nepieciešamības precēm. Domāju, ka būtiski būtu jau tagad pieminēt, ko uzņēmēji par to saņems pretī. Valsts ievērojami korektāka attieksme pret uzņēmējiem, birokrātijas samazināšana, vienlīdzīgi noteikumi (godīga konkurence), izslēdzot iespēju privileģētiem uzņēmējiem (partiju īpašniekiem) ar politiskām metodēm gremdēt konkurentus vai panākt sev izdevīgu likumdošanu. Tie būtu sākotnējie priekšlikumi attiecībā uz nodokļiem. Protams, būs jāliek klāt papildus lietas, it īpaši mazo un vidējo uzņēmēju iedrošināšanai, it īpaši jaunajiem uzņēmējiem, kas tikko no augstskolas sola un kas pirmo reizi iesaistās uzņēmējdarbībā. Protams, tas vēl prasa diskusiju, detalizētus aprēķinus un pētījumus. Bet tieši tas ir mūsu organizācijas mērķis, un tāpēc šajā piedāvājumā var būt izmaiņas. Taču tikai akls un kurls var nesaprast par kādu politiku mēs šeit runājam. Mēs te runājam par būtisku atšķirību. Par atšķirību starp valdošo politiku, kuras saturs ir pareģot krīzi un jostu savilkšanu, un citu politiku, kura nozīmē panākt līdzsvarotu attīstību uz labklājības valsti, mainot valsts pārvaldes akcentus no galēji labējas attieksmes (mūsu labējie ir labējie ekstrēmisti (dinozauri), jo tādu politiku modernajā Eiropā vairs nepiedāvā pat labējās partijas), uz rūpēm par visu sabiedrību. Bez tam, protams, mēs piedāvājam dažas politiskajai elitei varbūt grūtāk sagremojamas lietas, ar kurām cita politika atšķiras no līdzšinējās. Citas politikas valstī Saeimas deputāts, kurš atrodas cietumā, nesaņem algu un reprezentācijas izdevumu atlīdzinājumu. Pašvaldības deputāts, kurš atrodas arestā, uz aresta laiku netiek uzskatīts par deputātu. Cita politika nozīmē to, ka ministrs, kurš 5 gadu laikā nav spējis izdomāt, kā valsts varētu iegūt naudu, lai palielinātu robežpunktu caurlaides spēju, bet ir spējis izdomāt, kā privātie varētu nopelnīt no stāvlaukumiem, valdībai mainoties, nekļūst par ministru ar dievpalīgu vai bez tā. Cita politika nozīmē diskusiju par tilta cenu, nevis - krāsu. Cita politika nozīmē jau tagad zināt, vai valsts Satversmes aizsardzības biroju turpmāk vadīs Kažociņa kungs. Un, nobeigumā, priekš politiskās elites varbūt neparasti un negaidīti. Mēs piedāvājam demokrātisku un kompetentu politiku, kurai nav jābaidās, ka kāds varētu uzzināt kārtējo muļķīgo vai tiesiski apšaubāmo ideju priekšlaicīgi un tāpēc traucēt tās īstenošanu. Kompetentiem un godīgiem politiķiem nav jāslēpjas no savas tautas zoodārzā.