ASV reaģēja ar intervenci Afganistānā un Irākā. Krievija par savu pazemojumu, kas lielā mērā aizsākās ar Rožu revolūciju Gruzijā, atbildēja ar pārmērīga, lai neteiktu bezjēdzīga, militārā spēka nodemonstrēšanu visai starptautiskajai sabiedrībai un Dienvidosetijas un Abhāzijas „neatkarības” atzīšanu. Un tieši tas novedis, ka Eiropas Savienība šobrīd ir piedzīvojusi savu 9/11. ES identitātes veidošana lielā mērā ir tikusi balstīta uz tikšanu vaļā no starpkaru periodā valdošā bezkompromisu nacionālisma rēga un daļēji var piekrist Kremļa polittehnologam Gļebam Pavlovskim, ka ES projekts ir anestēzijas institūts. Tomēr tikai daļēji, jo Eiropā ļoti labi atceras Čemberlena atgriešanos no Minhenes ar pārliecību par panākto mieru nākošajām paaudzēm. Eiropu pārstāvošā Sarkozī atgriešanās no Maskavas ar konflikta mierīga noregulējuma plānu un tam sekojošu Krievijas līderu acīmredzamu nicinājumu pret pašu parakstīto apņemšanos atsauc atmiņā Ļeņina vārdus, ka līgumi ir veidoti tikai tāpēc, lai tos pārkāptu. Daudz svarīgāk, tas atsauc atmiņā to, ka Rietumvalstu praktizētā agresora nomierināšanas politika starpkaru periodā galu galā noveda pie katastrofas, kuru šī politika bija aicināta novērst. Krievija ir atdzīvinājusi Eiropas apziņā dziļi sēdošo un traumējošo Čemberlena lietussarga rēgu.
Eiropas līderi uz pēdējo ārkārtas samitu sanāca pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem. Un nešaubīgi, ka Eiropas Savienība tuvākajās stundās un dienās turpinās izteikt atbalstu Gruzijas teritoriālajai integritātei, asu nosodījumu par Krievijas „neproporcionālā” spēka demonstrēšanu un iesaldēs sarunas par ES-Krievijas partnerības vienošanos (ja jau šo sarunu uzsākšana iepriekš tika iesaldēta pēc tam, kad Krievija uzlika embargo Polijas gaļai, tad Krievijas rīcība Gruzijā acīmredzami nav pelnījusi pieticīgāku reakciju). Reālu sankciju gan var nebūt. Neskatoties, uz to, ka esmu bijis kritisks par Eiropas Savienības ārpolitiskajiem uzstādījumiem un efektivitāti, jāsaka, ka šāda reakcija būtu pilnīgi pietiekoša šobrīd. Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija kā vāja valsts meklē jebkādu novērtējumu savai lielvalstiskuma pašapliecināšanās tieksmei. Tas papildus leģitimitāti dotu arī pietiekoši trauslajai Putvedeva sistēmai, kurā katrs „kolektīvā Medvedeva” ietvaros cenšas būt pēc iespējas lielāks nacionālo interešu aizstāvis. Otrkārt, un svarīgāk, Eiropas Savienības efektīva atbilde uz savu 9/11 ir nevis nākošo dienu, bet gan mēnešu un pat gadu jautājums. Tas visupirms izpaustos, īstenojot efektīvu enerģētikas politiku un reāli pārvēršot post-padomju valstis par savām „tuvējām ārzemēm”. Klusi un mierīgi Eiropas Savienībai jāievieš t.s. „Gazprom klauzula”, pieliekot punktu sistemātiskai Eiropas gazpromizācijas tendencei. Atsevišķas ES valstis var pieklājīgi pateikt, ka ekoloģisku apsvērumu dēļ diemžēl nevarēs izteikt savu piekrišanu ne Nord Stream, ne South Stream būvniecībai. Eiropas potenciālais īpašais(-ie) ārējās enerģētikas politikas pārstāvis un īpaši jau finanšu resursi tiek gaidīti tādās valstīs kā Turkmenistāna un Kazahstāna, nerunājot jau par Gruziju, Azerbaidžānu un Ukrainu. Topošajai ES Austrumu Partnerības politikai ir jāparedz iespējas kļūt par ES dalībvalstīm Ukrainai un Moldovai. NATO Rīcības plāns pēc Gruzijas un Ukrainas jāpiedāvā arī Azerbaidžānai. Tas dos iespēju ķerties klāt arī Armēnijai un Baltkrievijai, kuras Krievijas „iekšpagalma” statusu akceptējušas tikai alternatīvu trūkuma dēļ. Krievijas rīcības jautājums ir kļuvis par pašas Eiropas Savienības pašcieņas saglabāšanas jautājumu. Un paradoksāli, bet Krievijas rīcība faktiski ir devusi impulsu un iespēju Eiropas Savienībai parādīt, ka tieši tās lēnprātīgi pamatīgā pieeja var būt visadekvātākā atbilde uz 9/11.
Dažus vārdus par Latviju. Nepamanīti, bet, manuprāt, ļoti svarīgi ir bijuši premjera Godmaņa pagājušās nedēļas izteikumi, ka gāzes vada Nord Stream un kādu tā atzaru būvniecība iespējama tikai tad, ja to atbalsta visas ES dalībvalstis un tam ir ES prioritārs statuss. Tā bija atbilde uz it kā Latvijai izteikto priekšlikumu par pazemes gāzes krātuvju attīstīšanu. Faktiski Latvijā ir atkal parādījušās enerģētikas stratēģijas kontūras, kas visupirms ņem vērā ilgtermiņa valstiskās intereses, nevis atsevišķu projektu virzītāju un ar to saistīto politisko aprindu intereses. Visu cieņu Godmaņa kungam, ja šim uzstādījumam tiks pievienots arī ilgtermiņa saturisks piepildījums un realizācija. Tas nozīmētu to, ka Latvija pārvarētu potenciālā Krievijas „Trojas zirga” Baltijas reģionā tuvredzību un veicinātu to kopējo ES politiku nostādņu realizēšanu, kas ir mūsu pašu interesēs.