Viņa partijas pirmsākumi meklējami politiskajā islāmā. Erdogans gan ir vairākkārt paziņojis, ka viņam nav nekādu islāmisku plānu, un ka viņš ir sarāvis attiecības ar pagātni. Tomēr lielākā daļa turku nevēlas viņu redzēt valst galvas amatā, lai arī augstu vērtē kā premjerministru.
Saeimas deputātu izvēle, izraugoties Latvijas Valsts prezidentu, būs vieglāka. Kandidātu politiskajās biogrāfijās īsti nav saskatāmi nopietni riski Latvijas valstiskuma pamatprincipiem - neatkarīgai demokrātiskai republikai, Latvijas tautas varai, latviešu valodas statusam, neatkarīgām tiesām un cilvēka pamattiesību aizsardzībai.
Tomēr arī Latvijas deputātiem nāksies samērot savu spēju salīdzinoši viegli panākt deputātu vairākuma atbalstu koalīcijas kandidātam ar plašākas sabiedrības cerībām un gaidām.
Partijas labprātāk gribētu redzēt Rīgas pilī ārlietu lietpratēju, kurš pārlieku nejaucas valdības un Saeimas darbā. Liela sabierības daļa tikmēr gaida tādu prezidentu, kurš spēs ne tikai spīdoši pārstāvēt valsti starptautiski, bet arī veicināt izpildvaras, lēmējvaras un tiesu varas līdzsvaru, būt par Satversmes principu sargu.
Vai iespējams apvienot šos nodomus?
Iespējams, atbilde ir meklējama racionālā Valsts prezidenta darba pienākumu analīzē un no tā izrietošajā vērtējumā, kurš kandidāts spētu vislabāk veikt Valsts prezidenta darbu, nevis būt par nācijas tēvu/māti, vadoni, varoni vai garantu.
Latvijas Satversme un likumi nosaka prezidenta darba pienākumu aprakstu:
1) pārstāvēt valsti starptautiski,
2) saskaņot nacionālās drošības politiku un valsts aizsardzību,
3) piedalīties likumdošanā (ierosinot vai izsludinot likumus, prasot to otrreizēju caurlūkošanu vai apturot to publicēšanu).
Tāpēc loģiski būtu ievēlēt tādu Valsts prezidentu, kuram ir šim darba aprakstam nepieciešamās zināšanas, pieredze un darbaspējas. Un šīs īpašības ne tuvu automātiski izriet no cilvēka līdzšinējās (ne)piederības kādai politiskai partijai vai (ne)piedalīšanās valsts pārvaldē.
Tuvākajos gados būs jāspēj noteikt Latviju lielajos jautājumos, kuros ārpolitika un iekšpolitika būs cieši saistīti. To saskaņošanā svarīga loma būtu lietpratīgam Valsts prezidentam. To vidū varētu būt:
- Latvijas enerģētiskā (ne)atkarība no arvien autoritārākas un antirietumnieciskas Krievijas; vai mēs esam gatavi savlaicīgi sākt maksāt par ilgtermiņa un ilgtspējīgu enerģijas vidi;
- „demogrāfiskā drošība” (apzināta kontrolētas imigrācijas politika, kuru nosaka sabiedrības novecošanās, ražīga un radoša darbaspēka trūkums, robežu izzušana)
- starptautiska bruņota spēka (ne)pielietošana pret Irānu un citām kodolieroču riska valstīm (vai un kā Latvija šādu spēku atbalsta vai piedalās?)
- Eiropas un Amerikas ciešāka ekonomiskā integrācija iepretim Āzijas valstu, (pirmkārt, Ķīnas un Indijas) straujajai izaugsmei un enerģijas resursu deficītam (piem., transatlantiskais brīvais tirgus?)
Vienlaikus jaunajam Valsts prezidentam būs jāveicina tiesu varas un neatkarīgo institūciju nostiprināšanās, kuru uzsāka V.Vīķe – Freiberga, un jāveic likumdošanas kvalitātes „kontroliera” funkcija. Šim darbam nepieciešama tiesību un valsts iekārtas izpratne un spēja strādāt ar lietpratēju komandu. Un, protams, neatkarīga lemtspēja.
Viens no šīs neatkarības faktoriem ir ne tikai kandidāta līdzšinējais CV, bet arī nākotnes plāni. Galu galā prezidentu uz otro amata termiņu ievēlēs vai neievēlēs jau nākošā Saeima. Tāpēc cilvēkam, kurš raugās uz savu politisko karjeru ilgtermiņā, būs jāspēj savu darbu darīt tā, lai arī citi deputāti, koalīcijas un partijas atzītu to par labu esam un pagarinātu viņa "darba līgumu".