Eirofondu mirāža
Nojauktās cukurfabrikas un sagrieztie zvejas kuģi kļuva par ceļmalas stabiņiem, gāze tika spiesta grīdā, bet stūre mētājās kaut kur starp Mākoņiem, Briseli, raķešbuldozeru enerģijas dzēriena bundžā, Ventspili un Parex.
„Jaunā Laika” premjerministrs parakstīja ārkārtīgi neizdevīgu dalības līgumu ES. Latvija pateicīgi piekrita saņemt krietnas piecas reizes mazākus eirofondus uz vienu iedzīvotāju, nekā saņēma Grieķija, Īrija un Portugāle. Latvijas zemniekiem pieejamie eirofondi bija sešas reizes mazāki, nekā Nīderlandes zemniekiem. Turklāt vēl arī stipri mazāki kā igauņu un lietuviešu zemniekiem. Šos „sasniegumus” raiti parakstīja arī Vaira Vīķe - Freiberga.
Protams, mums par valsts un Eiropas Savienības naudu tika skaidrots, ka (izlaižot vārdus „ar piecreiz mazākiem eirofondiem”) Latvija uzplauks kā Grieķija, Portugāle un Īrija pēc iestāšanās ES.
2003. gadā ārlietu ministre Sandra Kalniete, ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš (piemēram, 19. aprīlī raidījumā „Nedēļa”), Eiropas Kustības vadītājs Ainārs Dimants un citi paziņoja, ka Latvijas ieguvums no eirofondiem 2004. - 2006. gadā būšot 1,6 miljardi eiro. Tātad Latvijas sabiedrībai, aicinot balsot par ES, visā nopietnībā tika solīti ap 1,12 miljardi latu trīs gadu laikā.
Oficiālajā lapā www.esfondi.lv par eirofondu apguves statusu uzzinām sekojošo: uz 2006. gada 31. decembri Latvija no EK bija saņēmusi 252,7 miljonus latu no struktūrfondiem un 277,5 miljonus latu no Kohēzijas fonda. Tātad ap 530 miljoni latu, ieskaitot Kohēzijas fondu pat no 2000. gada sākuma.
Sandra Kalniete, Māris Riekstiņš, Ainārs Dimants u.c. solīja vismaz divas reizes vairāk. Turklāt pirmsreferenduma aģitācijas karstumā „aiz kadra” palika Latvijas dalības maksa ES. 2004. - 2006. gados Latvija iemaksāja ES budžetā 249,4 miljonus latu.
Tā nu reālais ieguvums no ES fondiem bija nevis solītie 1,12 miljardi latu trīs gados, bet ap 90 miljoni latu gadā (mazāk par trešdaļu no Latvijas pāris trekno gadu militārajiem izdevumiem). Ko solītāji? Uzņēmās atbildību un nošāvās? Nē taču, viņi ir aizņemti – ar Sandru Kalnieti priekšā jau ieņēmuši zemo startu pirms jūnija vēlēšanām.
Turpat uz starta līnijas rosās tie, kas gadiem pieņēma visus būtiskos valsts lēmumus, kas lēma ražotāju likteni, iztērēja desmitiem miljonu, palīdzot okupēt Irāku un Afganistānu, (ne)regulēja banku darbību, privatizēja simtus miljonus vērtus īpašumus pa labi un pa kreisi (un, protams, sev).
Vai Latvijas „cīņā” ar krīzi beidzot parādīsies kaut viena lieta, ko mācīsimies no citu skarbās pieredzes, nevis savām kļūdām?
Dejosim Argentīnas tango?
Tāds jautājums rodas, piemēram, kad salīdzinām Argentīnas ekonomikas krahu ar Latvijas tagadējo trajektoriju. Tāpat kā mūsu zemē Argentīnā imports krietni pārsniedza eksportu. Imports izkonkurēja Argentīnas vietējos ražojumus, samazināja tās rūpniecību. Valsts birokrātija burtiski uzpūtās. Pieauga pakalpojumu sektors un patēriņš. Ieplūstošie kredīti tikpat kā neradīja eksportspējīgus uzņēmumus, kas pelnītu ārzemju valūtu importa preču apmaksai. Iztrūkums tika apmaksāts ar ārzemju kredītiem. Diezgan pazīstams stāsts, vai ne?
Pēc Krievijas ekonomiskās krīzes 1998. gadā Latīņamerikai kredīti kļuva grūti pieejami un Argentīna vērsās pie Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pēc aizdevuma budžeta deficīta segšanai. Argentīnas valdības nolēma saglabāt peso stabilitāti. SVF ieteica Argentīnai ... samazināt budžetu. Atkal soļi kā norakstīti no šāsdienas Latvijas plašsaziņas līdzekļu lappusēm.
Budžeta samazināšana un valūtas aizplūšana no valsts (importa apmaksai) tālāk samazināja ekonomisko aktivitāti, līdz ar to mazināja nodokļu ieņēmumus un Argentīnai drīz nācās lūgt nākamo SVF aizdevumu. Parādi auga, ekonomikas jauda (un spēja atmaksāt parādus) mazinājās, bet uzlabojumu nebija. Valūtas spekulantu uzbrukumi pielika punktu peso stabilitātei.
2001. gada decembrī divu nedēļu laikā Argentīnas prezidenta amatu viens pēc otra ieņēma pieci(!) cilvēki. Grautiņi un demonstrācijas notika visā valsts teritorijā. Bezdarba līmenis pārsniedza 20 procentus. Iestājās sabrukums un Argentīnas ekonomika vēl tagad ir tikai daļēji atguvusies. Turklāt atkopšanās sākās vien tad, kad bankrotējusī politiskā elite tika šā vārda tiešā nozīmē patriekta un varas attiecības ar tautu kļuva godīgas.
Krīze līdz 2019?
Vai varam paspēt mainīt kursu un brīnumainā kārtā izvairīties no Argentīnas stāsta lokāli adaptētas atkārtošanas dzintarjūras krastos? Varbūt iespējams pārtraukt Latvijas slīdēšanu ekonomiskās katastrofas bezdibenī un pretī Piektā gada 21. gadsimta versijai?
Mēs taču negribam desmit gados, līdz 2019. gadam ... mēģināt(!) tikai atgūt(!) šāgada dzīves līmeni valstī, vai ne? Protams, negribam krīzes desmitgadi, tomēr tas pašreizējos apstākļos ir reālākais Latvijas attīstības scenārijs. Aplūkosim faktus:
Pirmajos trīs dalības gados Eiropas Savienībā Latvija importēja no ES preces par 14,5 miljardiem latu, bet eksports sasniedza vien 7,7 miljardu latu līmeni. Starp citu, salīdziniet šo milzīgo summu, miljardu izpumpēšanu ar „dāsnajiem” un skaļi reklamētajiem eirofondiem 90 miljonu latu līmenītī...
2008. gadā mūsu valstī preču un pakalpojumu imports pārsniedza eksportu par 3 miljardiem latu. Latvijas ārējais parāds klusi tuvojās 21 miljardam latu.
Kā ziņots, Latvijai kopumā no SVF un ES būs pieejami 7,5 miljardi eiro (5,25 miljardi latu) aizdevumi. Paredzēts arī stabils lata piesaistes kurss eiro, banku sektora „stabilitātes nodrošināšana”, kā arī strukturālās reformas - atalgojuma līmeņa samazināšana un izglītības, veselības un valsts pārvaldes sistēmu izmaiņas (samazināšana).
Diez vai vērts skaidrot ES un SVF pārstāvjiem, ka, piemēram, veselības aprūpes līmeņa pazemināšana neradīs Latvijas preču eksporta palielinājumu. Viņi to tāpat lieliski zina. SVF un Briselē strādājošie speciālisti jau pirms Latvijas iestāšanās ES pamatoti un kvalificēti prognozēja Latvijas cenu dubultošanos, to izlīdzināšanos ar ES vidējo cenu līmeni.
Lai saprastu ES „spēles” ciniskumu, varam atcerēties, ka ES komisārs, Vācijas pārstāvis Ginters Ferhoigens, vizītē Latvijā 2003. gada septembrī, īsi pirms referenduma paziņoja: "Neredzu iemeslus, kāpēc pēc iestāšanās cenām būtu jākāpj, - tirgus jau tagad ir atvērts, izņemot lauksaimniecības produktiem. Ja nu iestāšanās atstās kādu iespaidu uz cenām, tad drīzāk šo produktu cenas varētu kļūt zemākas, taču nekādā gadījumā ne augstākas. Saprotams, cenas Latvijā turpinās attīstīties, taču ne jau iestāšanās rezultātā."
Šis piemērs parāda arī to, ka augsto ES komisāru vietējie asistenti gatavi ar vārdiem un darbiem atbalstīt jebkurus „centra” pārstāvju murgus. Līdz ar to, protams, nav iespējams uzticēt tādiem cilvēkiem savas dzīves nākamo desmit gadu kvalitāti, ienākumu līmeni un nākotnes plānu likteni.
Uzmanību! Durvis aizveras
Laika posms, kas izšķirs nākamās Latvijas desmitgades likteni, saucas „šogad”. Iztērējusi ES un SVF kredītus 2009. gada importa finansēšanai un banku „stabilitātes nodrošināšanai”, Latvija būs spiesta nākamgad krasi – par miljardiem latu - samazināt importu. Tas nozīmē, ka valstī strauji kritīsies dzīves līmenis.
Turklāt zudīs iespējas organizēt un modernizēt eksporta preču ražošanu, izsniedzot kredītus rūpniecībai. Zudīs šogad vēl esošā iespēja organizēt eksportspējīgas uzņēmējdarbības atbalstu un importa aizstāšanu.
Ja šogad valdošās aprindas skaidri un pamatoti nepateiks, kā turpmāk katru gadu nopelnīsim vismaz par 3 miljardiem latu ārzemju valūtās vairāk nekā 2008. gadā, tad... piedodiet, durvis aizveras. Pērciet DVD ar tango ierakstu vai pieprasiet Argentīnas ritmu bezmaksas translāciju valsts radio un TV kanālos... Tas vismaz būs patīkamāk par ekspertu padomiem, ka ilgstošu masu nekārtību un pilsoņu kara apstākļos iedzīvotājiem logos jāliek maisi ar smiltīm. Bet pilsētās laika posmos, kad darbojas centrālais ūdensvads, jāuzkrāj dzeramais ūdens.
Kur dabūt 3 miljardus?
Kopš 1991. gada lietotā, Latvijas etnogrāfiskā atbilde „aizņemties”, vairs nederēs. Lai novērstu ap 3 miljardu latu lielo importa pārsvaru pār eksportu, nāksies rīkoties ļoti nopietni.
Pirmkārt, būtu jāpielieto importa aizstāšanas stratēģija. Vienkārši sakot, ja Latvijā var izaudzēt vistas un salātus, tad vistas gaļu un salātu lapas Latvija apliek ar ievedmuitu. Tā samazinātos pārspīlētais imports, nauda paliktu valstī, rastos darba vietas un nodokļu ienākumi.
Tas, starp citu, ir savienojams ar atrašanos Eiropas Ekonomiskajā Zonā un Eiropas Brīvās Tirdzniecības asociācijā. Piemēri nav tālu jāmeklē: Norvēģija, Šveice, Lihtenšteina.
Norvēģija, piemēram, vasarās ar ievedmuitu ierobežo ābolu importu, aizsargājot savus zemniekus no poļu ābolu industriālo audzētāju konkurences. Latvijas ābolu ražotāji par to tikai sapņo. Protams, norvēģi brīvi ceļo, dzīvo, strādā un studē Eiropas Savienībā. Pirms referenduma mums „aizmirsa” pateikt, ka dalība ES tam nemaz nav nepieciešama.
No Eiropas Savienības šogad, kamēr nav spēkā Lisabonas līgums, juridiski var izstāties ar vienu referendumu. Latvijas dalība Eiropas Ekonomiskās zonas līgumā tādā gadījumā paliek spēkā.
Otrkārt, protams, jādivkāršo, jāmodernizē un jāveicina Latvijas eksports. Arī mācoties no „Āzijas tīģeru” Taivānas, Dienvidkorejas un Japānas pieredzes. Starptautiskajā biznesā ar savas valsts eksporta atbalsta sistēmas palīdzību sekmīgi darbojas ķīniešu uzņēmēji, kas angliski pat ... neatšķir vīriešu un sieviešu vārdus!
Lai vienkāršotu kontaktus, taivānieši izvēlas kādu Rietumu vārdu, kas skan drusku līdzīgi viņējam. Piemēram, Dun Fu Hu var iedot jums vizītkarti kā Daniels Hu. Bet reizēm vīrietis, teiksim, Kun Fu Tu var iedot jums savu vizītkarti ar vārdu Kristīne Tu. Tomēr viss notiek - kā zināms, Taivāna ir ļoti sekmīga eksportētāja. To nodrošina valsts radīta atbalsta sistēma.
Tātad Latvijai jāmaina ekonomiskā stratēģija, jāmaina nodokļu politika, visa valsts attieksme pret tautu - un tad mēs iziesim no krīzes. Atkarībā no pašu izvēles tas būs vai nu šogad, vai pēc gadiem desmit. Kā pārsteidzošu panākumu vai monumentāla sabrukuma stāsts. Abos variantos Latvija ieies vēsturē - un no tā mēs vairs nevaram izvairīties.
Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta direktors
nunu
Pēteris
taisni