Pirms gada es biju viens no tiem žurnālistiem, kas, dažuprāt, atļāvās pārāk daudz, jo “sabojāja” svinīgo V.Zatlera ievēlēšanas brīdi. Mēs preses konferencē uzdevām jautājumus par necaurspīdīgā vēlēšanu procesā ievēlētā prezidenta reputāciju un aploksnēs saņemto pateicību jautājumu. Vienīgā iespēja, kā mūsu acīs V.Zatlers varēja mazināt šaubas par savu piemērotību prezidenta amatam, bija pielikt punktu aplokšņu sistēmai medicīnā. Jaunievēlētais prezidents deva skaļus solījumus to darīt. Sākumā prezidents tiešām centās – apmeklēja sanāksmes, kurās tika apspriesti šie jautājumi. Tagad šī centība kaut kur pačākstējusi.
Vēl V.Zatlers, kurš daudzu acīs bija valdošās koalīcijas ievēlēts prezidents, ir mēģinājis demonstrēt savu neitralitāti un stingro mugurkaulu, kura lokanību pārmetušas pat personas, kas viņu šajā amatā iebīdīja. V.Zatlers ir centies ieņemt neitrālu pozīciju nu jau pusgadu ilgstošajā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova amatā (ne)palikšanas epopejā. Tāpat arī, nominējot premjera amatam Ivaru Godmani un atbalstot Jāņa Kažociņa palikšanu SAB šefa amatā. Šonedēļ viņš paziņoja, ka gadījumā, ja Saeima neatbalstīs grozījumus Satversmē, kas ļauj tautai parlamentu atlaist, tad iedzīvotājiem ir jāpiedalās referendumā.
V.Zatlers ir pūlējies gūt panākumus jomā, kurā no viņa tas vismazāk gaidīts – ārpolitikā. NATO sammitā Bukarestē viņš lika sevi pamanīt ar frāzi “nav plāna, nav rīcības”, pauzdams stingru atbalstu rīcības plāna dalībai NATO piešķiršanai Gruzijai un Ukrainai. Par leģendu kļuvis stāsts, kā viņš sammitā saniknoja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Taču tas arī viss. Pēcāk nav sekojis konsekvents darbs Gruzijas, Ukrainas, Moldovas un citu šī reģiona valstu atbalstīšanai. Tieši tā ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm. Tādēļ, maigi sakot, dīvaini ir dzirdēt no prezidenta mutes vizītes laikā ASV teiktus vārdus, ka Moldova “nav gatava būt neatkarīga”. V.Zatlera cilvēki kā īpašo veiksmes stāstu min prezidenta tikšanos ar ASV līderi Džordžu V.Bušu. Te gan jāatminas, ka viņš ir aizejošs valsts vadītājs un, lai cik skarbi tas nebūtu, daudz lielāks labums šobrīd būtu bijis tikties ar trim ASV prezidenta amata kandidātiem.
Nereti ārpolitikā forma gūst lielāku ievērību kā saturs. No šāda viedokļa var vērtēt arī neseno Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas prezidentu tikšanos. V.Zatlers un viņa cilvēki to dēvē kā īpašu panākumu un apliecinājumu Baltijas vienotībai. Taču par V.Zatleru kā pamanāmu reģiona līderi varēs runāt tad, ja viņš, piemēram, aktīvi iesaistīsies Polijas un Zviedrijas lobētās Austrumu iniciatīvas izveidē. Tāpat būtu daudz skaidrāk jāpasaka, kāda ir mūsu nostāja sāpīgajos enerģētikas jautājumos, gāzes staciju projektus, jaunceļamo AES un gāzes vadu Nord Stream ieskaitot. Laikā, kad nenorimst diskusijas par to, vai Latvija savus Rietumu partnerus nav sākusi vērtēt zemāk par sadarbību ar Krieviju, gribētos dzirdēt arī prezidenta vērtējumu.
Taču daudz svarīgāka par ārpolitikas jautājumiem šobrīd ir ekonomiskā situācija Latvija, un arī te stingrāka V.Zatlera balss būtu nepieciešama. Taču dažkārt rodas sajūta, ka V.Zatlera rīcības pamatā ir spontanitāte, ne rūpīgi pārdomāti lēmumi. Viens no piemēriem ir pērnā “lietussargu revolūcija”. Doma laukumā uz skatuves uzkāpušajam prezidentam nebija sanākušajiem, ko teikt. Šoreiz pacentusies nebija viņa komanda, kam būtu bijis jāpalīdz uzrunas gatavošanā.
Tieši V.Zatlera komanda ir vēl viens viņa vājais punkts. Ja prezidenta kanceleja ir stipra, tā ir būtisks atbalsta punkts. Viņš ir tas, kurš pieņem gala lēmumus, taču to formulēšanā un pareizā ceļa izvēlē prezidentam tuvu stāvošajiem ir liela loma. Protams, katrs prezidents un viņa administrācija ir citādāki. Taču, runājot ar iepriekšējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas cilvēkiem, vienmēr bija sajūta, ka viņi ir izvirzījuši sev kādu mērķi, kura dēļ ir gatavi strādāt, savus vēlos vakarus un brīvdienas nežēlojot. Sarunās ar V.Zatlera cilvēkiem nekad šādu apņēmību nav nācies dzirdēt.
V.Zatlera ievēlēšanas dienā ar kādu no viņa atbalstītājiem saderējām, ka pēc diviem gadiem es lepošos ar savas Valsts prezidentu. Šīs ir derības, kurās es patiešām labprāt zaudētu, jo es vēlos dzīvot valstī, kas var lepoties ar savu prezidentu. Taču vismaz pirmais V.Zatlera darbības gads ir parādījis, ka šobrīd daudz lielākas iespējas zaudēt ir manam paziņam. Ja vien prezidents nepacentīsies.