"Izstādes koncepcijas pamatā ir apsēstība ar konkrētu motīvu un formu, bet, svarīgāk, - vēlmi izteikt aktuālās sajūtas, vērtējumu laikam, kādā dzīvojam. Zirgs kā tēlainības un plastiskuma simbols rosināja jau kopš pirmajiem radošiem soļiem. Ar laiku tas attīstījies par apmātības objektu, visur un visā saredzot zirgu, un ir novedis pie lakoniskas zīmes - divas līnijas kā formas un satura esence - kods. Tajā ietverta romantiska tieksme un arī urdošs nemiers. Vēlme kaut kur celties, traukties, skriet… Izstādes kontekstā zirgi ir kādas idejas apsēsti – celt vai graut. Elementu atkārtojums, ierinda, armatūra, vienādība virzīta uz izjūtām par trauslo pasaules kārtību un mieru," saka Ivars Heinrihsons.
Katrs Ivara Heinrihsona radīts zirgs ir pilns slodzes. Lai tas būtu monumentāls eļļas gleznojums, ogles zīmējums, kadrējums, vai tikai līnija. Tā ir zīme kā novilkta atspere pilna enerģijas un gatava jau nākamajā mirklī nesties uz priekšu, nepakļaušanās spītā sacelties uz pakaļkājām, vai grupēties ierindā, ja tas nepieciešams.
Viņa glezniecība ir pārdzīvojums un izpratne vienlaikus. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība, viss pulsējošs, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas… Pirmais Ivara Heinrihsona darbs, ko pieņēma Jauno mākslinieku izstādē 1975. gadā Valsts Mākslas muzejā, bija jātnieks uz zirga, kas lec cauri puspavērtiem vārtiem un pazūd melnā caurumā. Šī ir arī pirmā Ivara Heinrihsona glezna, ko kolekcijai nopērk Mākslas Fonds. Arī pirmais darbs zirgu “skrējienu” sērijā, kas turpinās visus nākamos gadus, attīstoties par “ceļu”. “Šī forma kļuva par manējo! Kas notiek tur zemapziņā ir noslēpums.”
1980. gados Ivars Heinrihsons ir viens no jaunās mākslinieku paaudzes, kas maina glezniecības noskaņu Latvijā. (Ilze Žeivate)
Ivars Heinrihsons Ceļš. 1988, kartons, eļļa. 170x275 cm
"1988. gada gleznas Ceļš saturisko kodolu veido dramatiskas noskaņas, kas vijas cauri citu varu vajātās zemes vēsturei. Zirga tēla kāpināta izpausme darbojas gleznā kā simboliski elementi, izsakot garīgu tiekšanos, apspiestas tautas centienus, brīvības alkas – no tumsas, caur rēgiem un upuriem pretī gaismai. Pāri kritušajiem, pāri kara laukam iezīmējas balts ceļš, un pāri visu galvām traucas jaunais zirgs (jaunais laiks)."|
"Brīdis, kad apzināmies sevi kā mākslinieku, ir tad, kad tu vairs nedomā, ko no tevis gaida, vai kas ir pieprasīts, bet tevī ir kaut kas tāds… ko ar vārdiem nevar pateikt. Tā ir māksla. Kaut kas iekšēji ir atdalījies no rutīnas, un ir iegūta pārliecība, ka es varu tam uzticēties," uzsver Ivars Heinrihsons.
Ivars Heinrihsons (1945) – gleznotājs, pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2007).