Galerijā Māksla XO ir atvērta mākslinieces Maijas Kurševas izstāde Tīrraksts. Tajā ir aplūkojami darbi, kuros viņa turpina attīstīt abstrakcijas un telpiska zīmējuma idejas, veidojot papīra griezumu un akrila krāsas triepienu kolāžas. Izstādes pirmajā daļā ir izkārtotas melnas līnijas un balti laukumi ar uzsvaru uz melnbalto kontrastu un abstrakciju. Otro daļu veido krāsainu laukumu kolāžas, izceļot pamatkrāsu spēku un negatīvo formu telpisko saspēli, kas atklāj prombūtnes klātesamību. Trešajā daļā ir neliels retrospektīvs atskats uz mākslinieces formālo paņēmienu izcelsmi. «Intuitīvi un haptiski tapušie 2019. gada papīra un krāsas griezumi, kas veidoti bez iepriekš nosprausta mērķa, ir noveduši līdz darbiem, kas ir redzami šeit un tagad,» paskaidro Maija Kurševa, ar kuru satiekamies izstādē Tīrraksts.
Kas notika 2019. gadā?
Es biju Ņujorkā Starptautiskajā darbnīcu un kuratoru programmā ISCP (Maija Kurševa uzvarēja Laikmetīgās mākslas centra Kim? organizētajā konkursā Kim? Rezidence 2019 – I. A.). Man tas bija svarīgs laiks, jo bija iespēja trīs mēnešus būt prom no visa un pavadīt darbnīcā – vidē, kur visapkārt ir māksla. Tu vari iedomāties jebkuru mūsdienu mākslinieku un aiziet aplūkot viņa darbus klātienē, ne tikai ekrānā vai grāmatā, kā pierasts līdz šim. Ņujorka ir iedvesmojoša pilsēta. Es varēju strādāt bez jebkādiem termiņiem un attīstīt savā izstādē Izmeklēšana (2018) aizsāktās tēmas par līniju un telpu. Rezultātā radās jaunas idejas, ar kurām var iepazīties arī galerijā Māksla XO. Šeit ir gan tikko tapuši mākslas darbi, gan arī retrospektīvs atskats, lai redzētu, no kurienes viss ir cēlies.
Vai Latvijā ir iespējama šāda pilnīga nodošanās mākslai?
Es esmu pierādījums, ka tas ir iespējams. Tas ir tas, ko cenšos darīt, – iet uz darbnīcu kā uz darbu un strādāt, taču Rīgā tu vienmēr esi sasniedzams un noslogots ar daudziem citiem pienākumiem, tāpēc ik pa laikam ir svarīgi pabūt prom no ikdienas steigas un doties citur.
Šī ir jūsu atgriešanās galerijā Māksla XO pēc deviņiem gadiem, kad notika jūsu izstāde Rūtainā kārtība.
Rūtainā kārtība bija svarīga izstāde. Tā bija virziena maiņa manā mākslas praksē un vizuālajā valodā.
Vai ar katru izstādi kaut kas mainās?
Man šķiet, ka mēs visi maināmies, bet man kā māksliniecei ir iespēja to redzēt materiālā. Katra izstāde ir kā pieturas punkts, kurā mākslinieks parāda savus darbus publiski un uz kuru pēc tam var atskatīties un secināt: kas ir noticis, ko turpināt, ko atmest. Man vienmēr ir paticis izmēģināt kaut ko jaunu.
Visas pārmaiņas nav pamanāmas uzreiz?
Jā, laiks daudz ko ļauj ieraudzīt nedaudz citādi, nekā šķiet tajā mirklī, kad esmu iekšā procesā, strādāju un prezentēju savus mākslas darbus, un – jo ilgāk darbojos savā jomā, jo garāks kļūst nogrieznis, uz kuru atskatīties un veidot savu konceptuālo personu, mākslinieci Maiju Kurševu.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par savu izmantoto autortehniku?
Manus darbus varētu uztvert kā paplašinātu zīmējumu. Iespējams, tas ir pārāk bieži vietā un nevietā izmantots vārds, jo mūsdienās paplašināts ir viss, sākot ar kino un beidzot ar glezniecību. Tas ir zīmējums, kas ir iznests telpā, izmantojot papīra griezumu. Man patīk šī materiāla vienkāršums un trauslums. Man ir svarīgi, ka savus mākslas darbus veidoju pati ar savām rokām un varu izbaudīt procesu. Man patīk būt vienai. Man patīk strādāt vienai un atklāt jaunus ceļus, pa kuriem virzīties tālāk. No tā izriet arī manu mākslas darbu izmērs, jo tiem ir jābūt tik maziem vai lieliem, lai es varētu tos pacelt un pārvietot un pēc tam nedomāt, kur šos darbus glabāt, un netērēt tam ievērojamus resursus.
Kas jums ir svarīgi galarezultātā?
Mani interesē skaistums. Savdabīgs skaistums. Tas ir tas, par ko es domāju, kad veidoju šos mākslas darbus no papīra griezuma un akrila krāsas triepieniem, kas, starp citu, ir nejaušs atradums un kam laika gaitā esmu atrisinājusi amatniecisko izpildījumu. Tas ir triks. Savukārt melno līniju mākslas darbu veidošanas procesā pāri palikušās formas ir iedvesmojušas citas vizuālās konfigurācijas, taču jebkurā gadījumā man ir svarīgi noturēties uz daudznozīmības takas, lai galarezultātā radītie mākslas darbi būtu brīvi interpretējami un tajos nebūtu slēptas vai kodētas simboliskas nozīmes. Šie mākslas darbi darbojas tīrā sajūtu uztveres laukā.
Vai šis krāsas triepiens vienmēr ir bijis triks vai arī pirmsākumos tas ir bijis reāls gleznotājas žests?
Šis paņēmiens ir radies no mana neveiksmīgā mēģinājuma gleznot, gleznošana mani iepriekš nemaz neinteresēja. Man pašai ārkārtīgi patīk Amandas Ziemeles, Elīnas Vītolas, Elzas Sīles un Ingas Melderes darbi. Krāsu triepienā ir kaut kas īpašs. Man patīk tā vieliskums un viskozitāte. Man patīk skatīties uz krāsu triepienu un redzēt tajā mākslinieka žestu. Tas ir kaut kas dzīvs un brīvs, kaut arī manos mākslas darbos tas ir precīzi izstrādāts un nolikts konkrētā vietā bez jebkādas nejaušības. Viss ir superkontrolēts.
Kā izpaudās šī neveiksme?
Tas notika Ņujorkā. Es nopirku krāsas, pamēģināju un ātri vien sapratu, ka mana glezna izskatās briesmīgi, bet, tā kā man patika vielas materialitāte, es sāku ziest krāsu pleķus, kurus nākamajā dienā jau sakaltušus paņēmu rokās, grozīju pirkstos un domāju, ko ar tiem iesākt. Smieklīgi, ka šī glezna tika eksponēta galerijā Low sarīkotajā izstādē Mākslinieku krīzes centrs kopā ar vairāku citu mākslinieku neveiksmēm, tā tika eksponēta pārlocītā veidā, uzmesta uz gaismas sliedes, un neviens to tā arī neieraudzīja. Mākslinieks Viljams Kentridžs ir teicis, ka var uzrakstīt cilvēka biogrāfiju, balstoties uz kļūdām, kas viņu ir izglābušas.
Bez kļūdām nekā nebūtu.
Kļūda kā metode ir raksturīga daudzu mākslinieku daiļradē. Tā ir intuitīva darbošanās darbnīcā, kad ļaujies procesam un skaties, uz kurieni tas aizvedīs, vai arī savas ieviestās sistēmas un robežu pārkāpšana, apzināti ieviešot kādu nepareizību.
Varbūt "kļūda" nav īstais vārds.
Jā, vārdam "kļūda" ir negatīva konotācija. Drīzāk nejaušība.
Izstādes Tīrraksts pavadtekstā ir uzsvērts, ka zīmējums jūsu daiļradē vienmēr ir bijis radošo ideju pamatā un funkcionē kā domu pieraksta veids.
Mani zīmējumi ir kā ikdienišķi rokas vingrinājumi, kas piefiksē situācijas, domas un idejas. Skiču klades ir kaut kas tāds, pie kā vienmēr var atgriezties, pāršķirstīt un atcerēties, kas ir noticis manā dzīvē, tas palīdz saprast, ko es gribētu attīstīt savos mākslas darbos. Rakstniekam Kurtam Vonnegūtam ir varonis, kurš nepārtraukti runā un tāpēc krīt citiem uz nerviem: cik var runāt?! Viņš atbild: man ir jātrenē mēles muskuļi, lai brīdī, kad vajadzēs pateikt kaut ko patiešām svarīgu, es būtu spējīgs to izdarīt. Tieši tādēļ es visu laiku zīmēju, zīmēju, zīmēju, lai pēc tam, kad vajadzēs, nebūtu jāmeklē tukšumā.
Tāpēc arī tāds izstādes nosaukums?
Jā, izstādes nosaukums Tīrraksts ietver norādi uz melnrakstu – skiču, zīmējumu, meklējumu un plānošanas procesu – kā neredzamu pamatu katrai izstādei un katram mākslas darbam.
Maija Kurševa. Pakāpeniski. 2025. 140 x 100 cm
Šīs nedēļas sākumā tika paziņots Vijas Celmiņas fonda stipendijas saņēmējs. Līdzās mākslas zinātniecei Elitai Ansonei, Laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātājai Zanei Čulkstēnai, māksliniekiem Kasparam Groševam un Ingai Melderei jūs bijāt viena no fonda stipendijas žūrijas dalībniecēm. Vai jūs varētu pastāstīt par savu pieredzi?
Man bija interesanti iepazīties ar vairāk nekā astoņdesmit mākslinieku portfolio un nākotnes plāniem. Tas bija aizraujošs un demokrātisks process, kurā mēs katrs izvirzījām savus pretendentus, izdiskutējām un izveidojām gala sarakstu ar vienpadsmit kandidātiem, ko ieteicām Vijai Celmiņai. Uzvarētāja noteikšana ir vienpersonisks viņas lēmums. No mākslinieces – māksliniekam. Viņu interesē iespēja ieraudzīt un atbalstīt īstu mākslu. Ne vairāk, ne mazāk. Šīs stipendijas vērtība ir ne tikai naudas izteiksmē, bet arī tajā, ka pretendentiem būs iespēja satikties ar Viju Celmiņu un dzirdēt komentāru par savu daiļradi no viņas milzīgās pieredzes skatpunkta, turklāt viņa ir bijusi mākslas pasniedzēja un strādājusi ar studentiem.
Jūs pati esat Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja. Ko tas maina?
Savas pieredzes dēļ zinu, redzu un jūtu, kas ir vērtīgs un kas nav vērtīgs, formulēju to vārdos un palīdzu studentiem virzīties uz priekšu. Skats no malas ir svarīgs jebkuram māksliniekam, un mācību iestādē tas ir nepārtraukts process, kurā tu saņem atgriezenisko saiti no pasniedzējiem un kursa biedriem. Es esmu par sarunām, tāpēc esmu priecīga arī par Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mūzikas akadēmijas kopīgi īstenoto profesionālās doktorantūras studiju programmu, jo tā ir iespēja ne tikai komunicēt ar savas nozares profesionāļiem, bet arī izkāpt no sava burbuļa un būt kopā ar režisoriem, horeogrāfiem un komponistiem. Tas palīdz salīdzināt sevi ar citiem un pozicionēt sevi, skatoties uz atšķirīgo un kopējo.
Visi kopā ejat uz vienām un tām pašām lekcijām?
Mēs kopā ejam uz lekcijām, piedalāmies semināros, pusdienojam un dzeram kafiju.
Kāds būs jūsu profesionālās doktorantūras programmas noslēguma darbs?
Praktiskajā daļā man ir vairākas izstādes, arī Tīrraksts ar jaunradi, savukārt nākamā gada vasarā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Lielajā zālē tiks atklāta zīmējumam veltīta izstāde, ko mēs veidojam kopā ar LNMM direktori mākslas zinātnieci Māru Lāci.
Kāda būs izstādes koncepcija?
Zīmēšana un domāšana. Ekspozīcija vēstīs par zīmēšanas dažādību un attīstību cauri laikiem no kādreizējā Rīgas liceja pedagoga, vēsturnieka un novadpētnieka Johana Kristofa Broces (1742–1823) zīmējumiem līdz mūsdienu autoru darbiem. Izstāde nebūs hronoloģiska, bet kārtota atsevišķos tematiskos blokos, kas izriet no mākslinieku prakses un zīmēšanas un domāšanas attiecībām. Ekspozīcijas veidošana man ir milzīga skola, jo varu vērt vaļā visas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma atvilktnes ar mūsu klasiķu darbiem un skatīties, skatīties, skatīties.
Pašlaik mēs esam atlasījušas vairāk nekā astoņdesmit mākslinieku darbus. Latvijā nekad iepriekš nav notikusi tik vērienīga zīmējumam veltīta izstāde.
Attieksme pret zīmējumu ir mainījusies.
Ilglaicīgi zīmējums netika radīts par galaproduktu. Tas bija pakārtots glezniecībai un tēlniecībai (kā skice), bet dažādu mākslas procesu rezultātā tas ir uzpeldējis augšpusē līdzās citiem medijiem un tiek uztverts kā pašpietiekams izteiksmes līdzeklis. Taču ar zīmējumu ir interesanti, ka to ir grūti definēt un jebkurš mēģinājums izklausās par šauru. Man pašai patīk formulējums, ka zīmējums nav medijs, bet tas ir process, kura galarezultāts var būt pašvērtība, un arī mūsu vecmeistaru zīmējumus mūsdienās var uztvert kā pašpietiekamus mākslas darbus.
Pagāja laiks, kamēr flomāsteri iekaroja savu vietu mākslā.
Jā, līdz ar tā sauktās augstās un zemās mākslas saplūšanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, turklāt nevajag visu uztvert tik nopietni. Visam nav jābūt iekaltam akmenī. Var arī ar flomāsteriem!
Maija Kurševa
Izstāde Tīrraksts
Galerijā Māksla XO līdz 29.XI