Vienā gadījumā tā ir kritiskas filmas rādīšana jūtīgā dienā. Otrā – Eiropas kopīgajā „melnajā sarakstā” iekļautu personu nelabprātīga aizbraukšana no Latvijas.
Abos gadījumos politikas ģenerāļiem ceļā stājušies ierindnieki – televīzijas redaktori vai valsts pārvaldes darbinieki, kuriem samierināšanās ar lielvalstiskajām neirozēm nav pieņemama. Šīs ierindnieku atklāsmes nostāda ģenerāļus visnotaļ neveiklā situācijā.
Viņiem nu ir publiski jāizskaidro, kādu interešu vārdā būtu nelietderīgi rādīt filmu vai pieciest personas, kuru uzturēšanās valstī ir pretrunā ar starptautiskajām saistībām un praksi.
Abos gadījumos situāciju sarežģī Krievijas vēstnieka skandalozā darbošanās – zvani amatpersonām, nevēlamo personu neatsaukšana, publiskie pamācošie norādījumi, enerģētiskās pātagas un burkāna vicināšana.
Mēs nezinām, vai Latvijas valdība centās nevēlamās personas aizsūtīt mājās klusi un mierīgi, vai un kāpēc tai tas (ne)izdevās, vai un kāpēc valdība (ne)bija gatava sāpīgiem lēmumiem attiecībā uz šim personām. Mēs nezinām, kāpēc šīm personām savulaik diplomātiskās vīzas vispār tika izsniegtas, ja jau tās bija sabiedroto "melnajā sarakstā". Mēs nezinām, vai šo personu turpmāka klātbūtne (ne)bija saskaņota ar sabiedrotajiem un drošības apsvērumiem.
Jebkurā gadījumā mēs šobrīd jūtam ierindnieku protestu pret Latvijas politekonomisko smagsvaru izvēli slēgt tādus darījumus ar Krieviju, kuri ilgtermiņā var maksāt ļoti, ļoti dārgi.
Šovasar The Economist, rakstot par lietišķo un šķietami mīksto Latvijas politiku attiecībās ar Krieviju, citēja kādu „viltīgu” augstu Latvijas amatpersonu: „Mūsu nostāja attiecībā uz Krieviju ir „nekaitināt un neiztapt” (Our line is ‘don’t tease, don’t appease’).
Eleganta formula. Bet to īstenot izrādās krietni grūtāk kā pateikt...