Īpaši jau tādā demokrātijā, kur izpildu un likumdošanas varu (vai drīzāk instrumentu?) saplūšana rada iespaidu par atsevišķu politbiznesa projektu realizāciju. Vaira Vīķe-Freiberga savu un, galvenais, prezidenta institūta autoritāti sabiedrībā uzaudzēja valsts starptautiskās pozīcijas konsekventā un pārliecinošā veidošanā un demonstrēšanā. Lai gan ne vienmēr varēja piekrist prezidentes darbības formas vai satura izpausmēm, tomēr nekad nezuda pārliecība, ka Vaira Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi un konsekventi iestāsies par tām prioritātēm, kurās saskata vislielāko iekšpolitisko un, īpaši jau, starptautisko pienesumu Latvijai.
Neskatoties uz leģitimitātes jautājuma klātbūtni Valda Zatlera prezidēšanas sākumposmā, manuprāt, šī ir bijusi iespēju prezidentūra. Paradoksāli, bet sabiedrības uzticības katastrofāls kritums politiskajai elitei, kā arī līdzšinējie ārpolitiskie izaicinājumi radīja lielisku augsni prezidenta institūcijas lomas tālākai stiprināšanai un paša Valda Zatlera «(at)dzimšanai no pelniem». Gruzijas notikumi ir bijis kārtējais izaicinājums, kas sevī slēpis politiskās iespējas. Neizvēršot Gruzijas—Krievijas konflikta starptautisko izvērtējumu, nenoliedzami tas ir kļuvis par ārpolitisko fonu Latvijas iekšpolitiskajiem procesiem. Un Gruzijas notikumi prezidentam deva lielisku iespēju politiski pozicionēties, demonstrēt apņēmību un pievienot beidzot savai prezidentūrai konkrētākas saturiskās aprises un prioritātes. To it kā vajadzēja sagaidīt, jo NATO Bukarestes samitā taču Valdis Zatlers nepārprotami un negaidīti drosmīgi deklarēja savu atbalstu Gruzijai un Ukrainai. Krievijas-Gruzijas konflikta sākumstadijā tika arī parakstīta kopīga Polijas un Baltijas valstu prezidentu deklarācija Gruzijas atbalstam.
Tomēr turpinājums nesekoja. Valdis Zatlers kodolīgi pauda savu nostāju Gruzijas apmeklējuma sakarā: «Braukt ekskursijā uz Gruziju nav nekāds pienesums.» Vai to var tulkot, ka vairāku valstu prezidenti un mūsu pašu premjers ir devušies ekskursijā, bet atbalsts Latvijas sabiedrotajai Gruzijai ir mazsvarīgāks par atrašanos Pekinas tribīnēs? Vienlaicīgi tika arī skaidrots, ka prezidenta ierašanos Gruzijā traucēja «tehniskie un birokrātiskie iemesli». Izskatās, ka prezidenta atgriešanās no Pekinas uz Latviju tūlīt pēc karadarbības uzsākšanas vispār pat netika apsvērta. Tikpat divdomīgs ir bijis prezidenta paustais apstiprinājums doties vizītē Maskavas virzienā un gandrīz vienlaicīgi izteiktais ierosinājums pārskatīt Eiropas un Krievijas attiecības. Divdomīgi, bet arvien mazāk pārsteidzoši. Prezidenta rīcība Gruzijas kontekstā tikai aktualizē jau esošos jautājumus par valsts galvas adekvātu izjūtu par valsts starptautiskajiem mērķiem, politisko procesu un sabiedrības noskaņojumu, un par paša Valda Zatlera (jebkādu) pozīciju (jebkādos) valstij svarīgos jautājumos. Situatīva pielāgošanās sabiedrības noskaņojuma un dažādu interešu barometram jau pakāpeniski kļūst par šīs prezidentūras zigzagu un sevis meklējumu stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu. Rezultātā, prezidenta politikas pēdējā laika spilgtākās izpausmes saistās ar izklaides un sporta pasākumu apmeklēšanu nevis sistemātisku politikas veidošanu un paušanu. Par tendenci gan kļūst neizmantotās iespējas prezidenta institūcijas lomas un autoritātes stiprināšanā.