To vietā uz vecās pamatnes ir sāktas montēt jaunas sēdvirsmas, taču jau bez atzveltnes, kas ir tāds autobusa pieturas variants - labs īsai pasēdēšanai, bet ne atpūtai parkā, kur bez ērta muguras balsta neiztikt.
To, ka nozīmīgākā publiskā telpa pilsētā - Rīgas dārzi un parki - tiek veidoti amatnieciskā centībā bez arhitektu un dizaineru dalības, bez ideju konkursiem, apliecina arī svaigā ažiotāža ap Bastejkalna kaskādi. Arī es esmu viena no tiem, kuriem būvniecība noritēja "deguna galā" un kura neko tāpat kā citi arhitekti un VKPAI speciālisti neko neteica agrāk. Katru reizi ejot garām nožogojumam vien nobrīnījos, cik primitīvi būvdarbi notiek pašā Rīgas viducī. Savā naivumā pat neiedomājos apcerēt estētiku, brīnījos vien par to, ka apstākļos, kad Latvijā ziemas nebija un varēja veikt visāda veida būvdarbus, lēna un netīra kapāšanās vilkās ne tikai visa skaistā pavasara garumā, bet pat līdz Jāņiem, atņemot vienu no nedaudzajiem parkiem pilsētniekiem pussezonas garumā.
Pabeigtais objekts ir vairāk kā mulsinošs un atgādina monumentālas jauno laiku viesu mājas priekšdārziņu, kurā pastrādājis kaimiņu meistars fenšuista un florista vadībā. Ūdens šalkoņa ir vienīgais patīkamais jaunums Bastejkalnā pēc rekonstrukcijas, taču ne jau ar aizvērtām acīm to baudīsim. Jau pa gabalu acīs cērt neproporcionāli laukakmeņu krāvuma laukumi, kas vietumis ir tik lieli un masīvi, ka atgādina zvēru mītnes zoodārzā. Vairākos rakursos ūdens nemaz nav redzams, kā jau tikko (vasaras vidū!) nodotam objektam apzaļumojums nav ieaudzies, taču jau tagad redzams, ka tas nespēs noslēpt masīvās flinstonu alas.
Preses izdevumos citētie arhitekti būvi liek nojaukt un atsaucas uz vēsturi sakot, ka rekonstrukcijai nav nekāda sakara ar vietas vēsturisko mantojumu. Man kārtējo reizi gribas jautāt, kāpēc, tik vērienīgi rekonstruējot vēsturiskā vidē, mēs nespējam uzdrīkstēties vietai pievienot laikmetīgas dizaina vērtības? Bastejkalns un citi vēsturiskie pilsētas apstādījumi tikai iegūtu, ja to pagātnes vērtības papildinātu moderni pilsētvides elementi. Tie var būt gan stādījumi, gan soliņi, gan apgaismojums, gan publiskā māksla - jebkas. Turklāt šī ir sfēra, kur netrūkst labu piemēru - pirms pāris gadiem ūdens kaskāde princeses Diānas piemiņai tika izveidota karaliskajos Kensingtonas dārzos Londonā. Jauno ūdens dizaina elementu parkā atzinīgi uzņēma ne tikai speciālisti. Par to aiz sajūsmas spiedza bērni (atšķirībā no Bastejkalna jaunās kaskādes, pa šo drīkst pabradāt kājām), tūristi un ikdienas garāmgājēji.
Pavisam svaigs piemērs jāmeklē Ņujorkā, kur tikai pagājušajā nedēļā tika atklāti četri mākslīgi ūdenskritumi, kuru autors ir mākslinieks Olafurs Eliasons. Šis ir publiskās mākslas projekts - laikmetīgs pilsētvides elements, kura radīšanai piesaistīti ievērojami privātie līdzekļi un pasaules klases mākslinieks. Lasot poētisko recenziju par, iespējams, lielāko mākslas darbu pasaulē, jābēdājas, ka uz līdzīga sajūsmas viļņa neuzsēdina nekas no pēdējā laikā piedzīvotā Rīgas publiskajā telpā. Šuri muri dizains Rīgā ir visu līmeņu korupcijas un draugu būšanu sekas. Nožēlojami.
Intervija ar Ņujorkas ūdenskritumu mākslinieku Olafuru Eliasonu un fotogrāfijas The New York Times mājaslapā: http://www.nytimes.com/2008/06/27/arts/design/27wate.html