Galvenais, ko jebkurš no šiem kandidātiem, un protams visvairāk tieši Demokrātu partijas pārstāvji Klintone un Obama, spēj piedāvāt ir tas, ka viņš vai viņa nav Džordžs Bušs. Bušs Amerikas Savienotajām Valstīm un to iedzīvotājiem ir bijis visnotaļ drausmīga traģēdija, un lielais vairums amerikāņu šaus gaisā šampanieša korķus nākamā gada 20. janvārī, kad Amerika beidzot no viņa tiks vaļā. Taču ārpus tā starp kandidātiem ir citi kontrasti. H. Klintone kā galveno piedāvā pieredzi -- viņa jau astoņus gadus ir ASV senatore, turklāt aktīva viņa bija arī tajos astoņos gados, kad viņas vīrs Bils bija ASV prezidents. Tiesa, Amerikā ir diezgan daudz cilvēku, kuri tāda vai cita iemesla dēļ H. Klintoni neieredz, pie tam daudziem kaitinoša šķiet Bila Klintona ļoti aktīvā iesaistīšanās sievas priekšvēlēšanu kampaņā. Savukārt B. Obama, kurš daudz runā par jaunām cerībām un izaicinājumiem, senators ir bijis tikai kopš 2004. gada, turklāt viņš milzīgu uzvaru toreiz guva tikai tāpēc, ka Republikāņu partijas kandidāts īsi pirms vēlēšanām bija spiests atteikties no kampaņas, jo par viņu laikrakstos tika publicēta pikanta, lai neteiktu vairāk seksuāla rakstura informācija. Gan H. Klintone, gan B. Obama, protams piedāvā arī ko nepieredzētu -- viņa būtu pirmā sieviešu kārtas, bet viņš -- pirmais tumšādainais ASV prezidents.
Republikāņu pusē senators Makkeins izceļas kā saprātīgs kandidāts. M. Romnija problēma ir tā, ka laikā, kad viņš vadīja Masačūsetas štatu, viņš bija ļoti liberāls tādos daudziem republikāņiem izšķirīgi svarīgos jautājumos, kā aborti un seksuālās minoritātes, bet reiz kļuva par kandidātu prezidenta amatam, savus uzskatus par šīm lietām viņš grozīja pa pilniem 180 grādiem. Kādreizējais Ņujorkas pilsētas mērs Rūdolfs Džuliani ir šķirtenis, arī tas nav pa prātam tā dēvētajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem", kuri veido ievērojamu daļu Republikāņu partijas atbalstītāju. Šādiem ļaudīm itin tīk kādreizējais Arkansas štata gubernators Maiks Hakabijs, bet viņš ar savu skaļi bazūnēto "pārliecību", ka nav tādas lietas, kā evolūcija, un visu dzīvo un nedzīvo radību Dievs radīja vien pirms 7000 gadiem, varētu likties kā pārāk dīvains, lai kļūtu par prezidentu. Šajā kompānijā Dž. Makkeins rādās kā stabilitātes un saprāta iemiesojums, problēma vien tajā, ka viņš jau ir pārkāpis 70 gadu slieksni. Pat Ronalds Reigans bija gados jaunāks, kad kļuva par prezidentu.
No Latvijas raugoties patiesībā nav īpaši svarīgi, kas kļūs par nākamo prezidentu, ASV ārpolitikas kurss attiecībā uz Baltijas valstīm diez vai īpaši mainīsies. Demokrātu uzvaras gadījumā varētu mainīties akcenti "cīņā pret terorismu", kurā Latvija piedalās ar saviem pārstāvjiem Afganistānā. Taču plašos vilcienos ASV attiecībās ar Latviju viss ir un paliks skaidrs. Es turēšu īkšķi par demokrāta uzvaru tāpēc, ka ASV prezidentam ir tiesības iecelt tiesnešus, un laist "evaņģēliskos kristiešus" pārāk tuvu šim procesam, nozīmē konzervatīvu un pat ultrakonzervatīvu tiesnešu iecelšanu amatā.
Jauku visiem dienu!