Prezidents ir ņēmis vērā sava bijušā mentora atziņas, jo, izklāstot savas prioritātes Francijas diplomātiskajam korpusam, kļuvis ievērojams ne tikai ar vārda civilizācija pieminēšanu 41 reizi četrdesmit piecu minūšu uzrunas laikā, bet arī ar plāniem reformēt XX.gs. starptautiskās organizācijas, uzsākt Vidusjūras sadarbības veicināšanu līdzīgi sadarbībai Baltijas jūras reģionā, un nostiprināt Transatlantiskās saites.
Nikolā Sarkozī atvaļinājums ASV un prezidenta Džordža Buša (Georges Bush) vecāku māju apmeklējums norāda uz ASV un Francijas attiecību pakāpenisku uzlabošanos. Džons Vinokurs (John Vinocur), savā rakstā analizējot bijušā Francijas premjera piedāvājumu, secina, ka Rietumu Savienības ideja nav nekas jauns. Krītot Berlīnes mūrim, ASV ārlietu ministrs Džeims Beikers (James Baker) piedāvāja Eiropas Kopienas (EK) valstīm jaunu sadarbības formātu, bet EK tolaik pārdzīvoja Austrumeiropas pārmaiņu šoku un ASV bija savas varas virsotnē, šādi neviens no Transatlantiskās sadarbības partneriem nebija gatavi institucionālai sadarbībai.
EK kopš 1989. gada revolucionārajiem notikumiem ir nonākusi līdz paplašinātai Eiropas Savienībai (ES). Ekonomikas un demogrāfiskās problēmas liek ASV un ES saskarties ar Ķīnas ekonomiskās izaugsmes un Krievijas lielvaras atdzimšanas izaicinājumiem. Vinokurs uzskata, ka arī VFR un Lielbritānijas līderi Angela Merkele un Gordons Brauns (Gordon Brown) iestājas par Transatlantisko saišu nostiprināšanu, tāpēc priekšnoteikumi jaunas Rietumu Savienības nostiprināšanai institucionālā līmenī ir daudzsološi.
Neskatoties uz to, kurš būs jaunais ASV prezidents, tomēr uzskatu, ka attiecību vēsums starp ES līderiem ir lielākais klupšanas akmens institucionālas Rietumu Savienības izveidei. Tradicionālās un 1963. gada Elizejas līgumā nostiprinātās VFR un Francijas attiecības ir vēsas, jo abu valstu līderi nespēj atrast vienotu valodu. Gordons Brauns pēc Tonija Blēra premjera termiņa beigām joprojām vairāk uztraucas par sava krēsla drošību nevis Rietumu pasaules izaicinājumiem. Spānijā politiskā dzīve šobrīd norit marta vēlēšanu gaidās, Romano Prodi līdzīgi Latvijas politikas tēviem cenšas savest kārtībā valsts pārvaldes sistēmu, un Polijas jaunais premjers ārpolitiski tikai taustās.
Šāds ES valstu raksturojums nav nekas jauns un sevišķi neatšķiras no pēckara Eiropā pieredzētā. Šodienas jaunums ir Ķīnas un Indijas ekonomikas straujā izaugsme, Islāma pasaules demogrāfiskā sprādziena sekas, un Krievijas atgriešanās pie pārbaudītām lielvaras restaurācijas vērtībām. Rietumu pasaules interesēs ir saglabāt neskartas demokrātiskās brīvības un tiesiskumu. Cilvēktiesību ievērošana un pilsoniska valsts varas kontrole ir iespējama tikai liberālas demokrātijas apstākļos, un tāpēc visprecīzāk raksturo Rietumu pasaules kopējās vērtības. VFR bijušais kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder), Itālijas bijušais premjers Berluskoni, ASV prezidents Bušs, un Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas vadītājs Renē van der Lindens (René van der Linden) ar savu nevēlēšanos iedziļināties politikas kultūrai būtiskajos ētikas jautājumos ir palīdzējuši degradēt šādas vērtības.
Skatoties uz 2007. gada Latvijas valdošo politiķu rīcību, diemžēl jāvelk paralēles ar iepriekšminētajiem politiķiem. Atšķirībā no Latvijas ES lielajās dalībvalstīs ir spēcīga pilsoniskā sabiedrība un cilvēkresursi, lai ar morāli korumpētiem politiķiem nepaliktu zem sitiena valsts pastāvēšanas pamatus. Latvijas gadījumā mums joprojām ir jārunā par tiesiskuma nostiprināšanu, kuru vistiešākajā veidā iespaido sabiedrības neuzticība valsts pārvaldes institūcijām, un savas suverēnās atpazīstamības sekmēšanu Rietumu sabiedrotajos. ES dalībvalstu spēja padarīt savas pārvaldes sistēmas efektīvas, izskaužot korupciju, noteiks Eiropas Savienības spēju pilnvērtīgi iekļauties institucionālā Rietumu Savienības darbā. Šādā gadījumā jautājumi par Austrālijas, Kanādas, Jaunzēlandes, Japānas un Dienvidkorejas dalību nākotnes Rietumu Savienības sadarbībā, un Krievijas izslēgšanu no G8 ir otršķirīgi jautājumi.