Taču premjeram Godmanim šāda prezidenta vēlme nesolās būt viegli izpildāma. Pieprasot jebkura ministra atkāpšanos, Godmanis ne tikai nopietni saļodzītu pats savu krēslu, bet arī radītu pamatīgas galvassāpes visai koalīcijai – ko likt vietā?Diez vai par satiksmes ministru derētu, Šlesera vārdiem runājot, "cienījamākie un pazīstamākie" deputāti no Latgales – Jānis Dukšinskis, Vitālijs Aizbalts vai Anatolijs Mackevičs. Viņi varbūt ir cienījami cilvēki, bet kā tautas pārstāvji ir bijuši tik nemanāmi, ka teju vienīgie, kas viņus atpazīst, ir paši partijas biedri. Viņi tādi nav vienīgie ne LPP/LC, ne arī citu partiju deputātu vidū. Partiju rezervistu soliņi ir tik īsi, ka no to vidus nav iespējams nominēt teju nevienu ministru. Ko gan izvirzītu, piemēram, ZZS, ja tiktu pieprasītu zemkopības, labklājības vai izglītības ministra demisija – jau reiz piedzīvotās ministres Baibu Rivžu un Dagniju Staķi? Pārējos viņu deputātus ir vēl grūtāk iedomāties ministra amatā. Pilnīgi nekompetentu ministru problēmu, premjers cenšas risināt, pats uzņemoties visus pienākumus un strādājot no 7 rītā līdz 2 naktī, no kā nešaubīgi cieš darba kvalitāte. Viņam nav arī iespēju izvēlēties kompetentākus ministrus, kas nenāktu no koalīcijas partijām un uz kuru patstāvīgu darbu viņš varētu paļauties – diez vai koalīcijas lielākā partija būtu īpaši mierā ar tādu valdības vadītāju, kas padzītu kultūras, finanšu un aizsardzības ministru.Šai problēmai nav ātra risinājuma – jaunas Saeimas vēlēšanas, protams, būtu viens no veidiem, kā pārdalīt spēku samēru un iesaistīt jaunus cilvēkus politikā, taču šis risinājums nederēs katrā krīzes situācijā, kad kāds ministrs izrādīsies kliedzoši nepiemērots ieņemamajam amatam. Ik reizi Saeimu neatlaidīsi. Tāpēc mans ierosinājums ir stiprināt pašu Ministra prezidenta amatu, kā tas ir daudzās nobriedušākās parlamentārās demokrātijās. Proti, grozīt Satversmi, nosakot, ka Saeimas neuzticības izteikšana valdībai vēl ir jāapstiprina Valsts prezidentam, bet ministru sastāvu premjers var mainīt ar prezidenta, nevis Saeimas, akceptu.Tādējādi premjeram joprojām būtu jābauda Saeimas uzticība, bet vienlaikus viņam būtu garantija, ka tā netiek izteikta tīri populistisku iemeslu dēļ – to izvērtēt būtu prezidenta rokās. Pie šāda regulējuma Godmanim būtu daudz plašākas iespējas ieviest ne tikai formālas, bet arī kvalitatīvas izmaiņas Ministru kabineta sastāvā.Šis ierosinājums ne tikai lieti noderētu tādos krīzes apstākļos, kādi valstī ir šobrīd, bet arī, lai risinātu vienu no hroniskākajām Latvijas politikas problēmām – nestabilitāti. Šo priekšlikumu šajā sakarā esmu izteicis arī iepriekš, par ko var lasīt šeit.
Jaunas sejas valdībā. Laba, bet vai izpildāma vēlme?
Prezidents Zatlers vēlas redzēt jaunas sejas valdības sastāvā. Tā ir visai saprotama vēlme apstākļos, kad valdība tā jau nevar lepoties ar popularitātes reitingiem, atsevišķi ministri ir pamanījušies īpaši izcelties, gan uzskatāmi demonstrējot savu nekompetenci, gan taupības režīmā slēdzot miljonu līgumus, gan paaugstinot savus šoferus par padomniekiem, vai vienkārši neko nedarot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.