Mani sauc Lelde, man pieder dārzs un es blogošu tikai par to.
Man ir fantastiski paveicies, jo esmu paliela dārza īpašniece tālajā Pārdaugavā. Apmēram 2500 m2. Kādam liekas, ka tas jau nav nekas liels, kādam - ak dievs, cik milzīgs! Man - tieši laikā. Pirms 15 gadiem, maijā, es pirmo reizi spēru kāju šajā dārzā un, to ieraugot, paliku bez valodas - džungļi, brikšņi, mūžamežs! No tēva mantotā māja padomju laikos bija sadalīta sešos dzīvokļos, tad nu katram dzīvoklim piederēja arī gabaliņš dārza. Un dzīvokļu iemītnieki saimniekoja šajā gabaliņā kā nu mācēja - vienā vietā lekni un biezi zaļoja loku dobes. Loki un tikai loki. Citur krūmiem pa vidu nomīdīta tusiņu vieta ar "dārza mēbelēm"- skārda vanna apgriezta augšpēdus un pārklāta ar vaskadrānu un sēžamie - veca žiguļa pakaļējie sēdekļi. Ērti! Kad sāku dārzu tīrīt, zem krūmiem atradām astoņas bleķa gultas, trīs ledusskapjus un neskaitāmus citus sadzīves priekšmetus, kuru atliekas nāk laukā no zemes vēl šodien. Kopsummā izvedām atkritumus trijās kravenēs.
Patiesībā pirmā doma, ieraugot šo "kultūrslāni" savijušos kopā ar ceriņkrūmiem, jasmīniem, ābelēm, plūmēm, korintēm un mežrozīšu biežņu bija - buldozeru šurp un visu nolīdzināt pa tīro! Buldozers gan atbrauca, bet tikai lai novāktu 21 šķūnīti, kuriem arī bija ierādīta goda vieta dārzā ap māju. Pašu dārzu nolēmu pasaudzēt - viens no maniem patiesi gudrajiem lēmumiem! - sāku to tīrīt un pētīt, kas tur aug - galu galā, augi nav vainīgi, ka to kopēji bijuši...nu, tādi! Mana draudzene, arī dārza saimniece, ieraugot šo teritoriju - par dārzu viņa to neuzdrošinājās saukt - pakratīja galvu un noteica: Tu nekad netiksi ar to galā.
Bet es jutos kā Robinsons, kuram jāapgūst un jāiepazīst sala, uz kuras jādzīvo. Jā, es dzīvoju savā dārzā. Man tas nav vajadzīgs ne lai stādītu eksotiskus augus, ne lai barotu ģimeni, ne arī lai lepotos draugu priekšā. Tas ir manas dzīves telpa, iespējams, pat nozīmīgāka par pašu māju, jo viss toreiz notika kā vecos laikos, kad saimniekam svarīgāk bija uzbūvēt kūti lopiem un tikai tad - māju ģimenei: vispirms ķēros pie dārza un tikai pēc tam domāju, kur gulēšu.
Nu pagājuši piecpadsmit gadi un dārzs ir...gatavs? Ak, ne uz to pusi! Tas jau ir pats skaistākais - dārzs nekad nav gatavs un katrs pavasaris nāk ar jaunām idejām, eksperimentiem, uzlabojumiem vai pārvērtībām. Katru gadu parādās kāds augs, kam tiek veltīta īpaša uzmanība - samtenes, kreses, jaunie augļukociņi, pojenes vai miķelīši. Šogad tā būs - rožu malva, puķuzirņi un mazā minisiltumnīciņa. Savādo rožu malvas stādiņu nopirku pie kundzītes Āgenskalna tirgū un tagad gaidīšu, lai redzētu, kas tas būs par brīnumu. Iestādīju to vietā, kurai bieži noeju garām. Varēšu to uzmanīt un parunāties no sirds. Jā, es sarunājos ar saviem augiem skaļā, skaidrā balsī un ticu, ka viņi mani dzird un saprot. Tas ir pārbaudīts - esmu stingri uzrunājusi gan nogurušu ceriņkrūmu, gan slinkumā palaidušos ābeli, un rezultāts ilgi nebija jāgaida.
Mans dārzs ir skaists, bet samērā vienkāršs - tajā ir visiem labi zināmi augi, jo ar eksotiskajiem, kā jau teicu, es neaizraujos. Tomēr tas ir mans dārzs, mans! Esmu to izveidojusi pati savām rokām, gadu gaitā mācīdamās kļūt par dārzkopi. Jā, es labprāt uzklausu padomus un ieteikumus, lai...visu darītu tā, kā pati uzskatu par pareizu.