Pasaulē nav nekā gardāka par otrās dienas rasolu. Tā domāju ne tikai es, bet arī gudrie vīri, kas ar pavisam nelielu laika nobīdi sarīkoja divus konkursus vienai un tai pašai vietai - Strēlnieku laukumam. Starptautisks metu konkurss par memoriālu padomju okupācijas upuriemvsLatviešu strēlnieku laukuma pilnveidošanas un labiekārtošanas ideju konkurss. Viens tā kā vairāk privātpersonu un valsts struktūru injicēts, otrs - pašvaldības veidojums. Tas, ka valsts un pašvaldība ar galvu un arī savā starpā īsti nedraudzējas, jau tāpat ir skaidrs. Bet tagad nāksies. Laukums Rīgā tik viens. Risinājumi divi.
Strēlnieki ar visu savu melno kasti jau izsenis ir bijuši pabērna lomā. Lielais vairums Okupācijas muzeju labprāt nolīdzinātu ar zemi vai uzstādītu kaut kur Pļavniekos aiz Maximas. Kā nekā abi kastes, abi melni - kur nu vēl skaistāks ansamblis. To, ka muzejs ir viens no diviem vienīgajiem Latvijā esošajiem spilgtajiem neobrutālisma objektiem (otrs ir Salaspils memoriāls), tas jau kādu maz interesē. Tauta tai vietā labāk redz piparkūku namiņus - kā blakus esošo Melngalvju nama ansambli. Patīk jau visiem našķus skrubināt, lai ar vēsturiski sanāca otrādi - piparkūku eklektika noskrubināja Okupācijas muzeja piebūvi.
Ko skrubināsim / apgrauzīsim tagad? Vai okupācijas memoriālu vai Strēlnieku laukuma labiekārtojumu? Divi risinājumi, kas diez vai vienuviet iedzīvosies. Traki gan. Tomēr arī viens konkurss nepavisam nebūtu glābiņš. Jau atkal maisam gals ir vaļā un savu spērienu / kliedzienu / aizvainojumu devu saņem abu konkursu laureāti. Katram latvietim ir ko teikt. Katram savs viedoklis. Ikkatrs zina kā izskatās okupācija. Uzvarētājiem - kā sarkana metāla siena ar pazemē iekārtu askētisku vilciena vagonu sastāvu (starp citu - izņemot vilciena vagonus nekas cits latvieša atmiņā no okupācijas laika nav palicis?)
Labiekārtotāju konkursam vēl trakāk - vai var veiksmīgi iekārtot to, kas nefunkcionē kā laukums? Mirusi vieta. Ne te kafejnīcas, ne bāri (jau dzirdu jūsu - pasarg dies\' un lai jēzus nogrābstās, bet tā nu ir, ka bez alus reti kurš laukums funkcionē), ne te teātri vai koncertzāles. Tik n-tie tūkstoši nepiepildītu kvadrātmetru. Laukums, kas neelpo. No future. Un ja reiz nākotnes nav, tad jādzīvo šodienai. Ar ko sākt? Ar mazumiņu. Notīrīt muzeja - bārenīša fasādi un beidzot ieskrūvēt izdauzītās spuldzītes. Tā ēka to ir pelnījusi