Kā jau visās reorganizācijās pirmais jautājums, kas rodas interesentiem ir - kā dalīt rajonu padomju mantu?
Protams, šeit runa nav par krēsliem, datoriem un lietotiem automobiļiem, bet gan par nekustamiem īpašumiem un rajonu pašvaldību uzņēmumiem.
Pašvaldību savienība piedāvā loģisku risinājumu - lai ar mantas dalīšanu nodarbojas jaunā "centrālā" pašvaldība, tas ir novads, kurš bāzēsies rajona pilsētā un kurš visticamāk arī pārņems bijušo rajonu padomju īpašums un saistības, kuri kā likums izvietoti bijušo rajonu centros.
"Zaļie zemnieki" cerot, ka kādu kumosu varbūt varētu atraut arī mazākie un "necentrālie" novadi, piedāvā veidot papildus starpposmu īpašumu nodošanai - speciālu amatpersonu - rajonu padomju likvidatoru, kuru apstiprināšot Ministru kabinets.
Plēšoties par dalāmo lāčādu, mūsu partiju runas vīri aizmirst, ka bez mantas rajona padomēm šobrīd ir arī virkne pienākumu, kas pirmām kārtām interesē reorganizējamo rajonu iedzīvotājus.
Rajonu padomju kompetencē šobrīd ir izglītības iestāžu organizācija, sabiedriskā transporta lietas rajona teritorijā, sociālās aprūpes iestāžu darbība u.c. jautājumi, kas iziet ārpus viena novada robežām. Valdības ieceltais likvidators šīs funkcijas nepavilks, jo šajā gadījumā nebūs vis jādala un jālikvidē, bet gan pienākumi jāapvieno un jārada no jauna. Likvidatoram atvēlētajā darbības laikā - pusgadā - šo darbību arī nav iespējams pabeigt.
Un par rezultātiem no viņa atbildību iedzīvotāji nepagūs paprasīt.
Mūsu jaunākajos laikos aiz likvidatoriem parasti paliek tikai drupu un lūžņu kaudzes - vai tie bija kolhozi vai lielie valsts uzņēmumi. Tad kāpēc gan šis likvidatoru institūts vispār ir vajadzīgs? Lai tērētu valsts naudu, kas lieti noderēs, veidojot jaunos novadus?