Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Kā mēs dzīvosim kopā. Par 2020. gada Venēcijas arhitektūras biennāles kuratoru ir izvēlēts Hāšims Sarkiss

Par 2020. gada Venēcijas arhitektūras biennāles kuratoru ir izvēlēts libāniešu izcelsmes arhitekts Hāšims Sarkiss. Profesionālis ar Hārvarda Universitātes izglītību un ilgām pēc dzimtās Beirūtas Venēcijā aicinās domāt par kopā dzīvošanu mūsdienu nestabilajā pasaulē.

Arhitektūrā joprojām toni nosaka Rietumu kultūrā augušie baltie heteroseksuālie pusmūža vīrieši. Jebkuras šīs pazīmes trūkums arhitektam garantē eksotiskuma devu. Piemēram, gandrīz vienmēr, runājot par Deividu Adžaji, tiek piebilsts, ka viņš ir viens no retajiem melnādainajiem arhitektiem zvaigznēm, un, runājot par Zahas Hadidas arhitektūru, gandrīz vienmēr izbrīnu raisīja fakts, ka tik ekstravagantas ēkas projektējusi sieviete.

 

Robežu paplašināšana

Par 2016. gada Venēcijas biennāles starptautiskās arhitektūras izstādes galveno kuratoru bija izvēlēts čīlietis Alehandro Aravena. Viņš toreiz krietni paplašināja gan ģeogrāfisko, gan tematisko loku, kādā arhitektūra parasti tiek izstādīta Venēcijā. Alehandro Aravena norādīja, ka mūsdienu arhitektūra nebeidzas ar Rietumu kultūras ietekmes zonas robežu. Par čīliešu arhitekta kūrēto Venēcijas biennāli šī gada izstādes kurators Hāšims Sarkiss pirms dažiem gadiem teica: "Biennāle vienmēr ir pulcējusi atzītu, privileģētu avangardu no pasaules labākajām universitātēm, no nozīmīgākajiem investoru klubiem, aptverot Rietumu pasauli un globālos ziemeļus. Viņi definēja aktuālās tēmas, noteica toni debatēs un ratificēja arhitektūras paņēmienus, kā arī pulcēja pārējo pasauli ap sevi. Tādējādi pasaule bija pieradusi doties uz Venēciju, lai redzētu, ko šis arhitektūras establishment dara. Alehandro Aravenas kūrētajā biennālē ir otrādi – pārējā pasaule ir ieradusies Venēcijā, lai nozares establishment parādītu, ko pārējā pasaule dara arhitektūrā."

Šie rietumu puslodes atzītie un varenie arhitekti Alehandro Aravenas piedāvāto arhitektūras ainu un risināmo problēmu loku gan neuztvēra viennozīmīgi. Piemēram, Zahas Hadidas biroja partneris Patriks Šūmahers asi kritizēja Alehandro Aravenas kūrēto biennāli, norādot, ka tās uzsvērtais arhitektu risināmo problēmu loks – nabadzības mazināšana, pārapdzīvotības novēršana pilsētās un citas līdzīgas tēmas – ir margināls un lielākā daļa pasaules arhitektu ar to nesaskaras.

Venēcijas biennāles vadības izvēle, par 2020. gada biennāles arhitektūras izstādes kuratoru nosaucot libāniešu izcelsmes arhitektu Hāšimu Sarkisu, ir vēl viens mēģinājums paplašināt ierasti biennālē apspriesto tēmu un ģeogrāfisko vietu loku. Jāņem vērā arī arhitektūras kritiķa un teorētiķa Ārona Betska prognoze nākamajai desmitgadei interneta vietnē dezeen.com. Ārons Betskis cita starpā norādījis, ka nākamās desmitgades aktīvākais būvlaukums būs nevis rietumu puslode, bet gan Āzija un nākotnes kontinents Āfrika.

Jau tagad interesantākie un inovatīvākie projekti tiekot īstenoti nevis Rietumos, bet gan Ķīnā, Vjetnamā, Āfrikas austrumu un rietumu daļā. Iespējams, Venēcijas biennāle cer, ka libānietis Hāšims Sarkiss varētu šo nākotnes būvlaukumu investorus satuvināt ar Rietumu arhitektiem. Taču ir vēl viena problēma – vājās demokrātijas pozīcijas ārpus rietumu puslodes demokrātiskajām valstīm un diskutablā Rietumu arhitektu sadarbība ar mazāk un vairāk despotiskiem režīmiem.

Pavisam nesen arhitektūras nozari ievērojami saviļņoja kāda fotogrāfija, kurā blakus Brazīlijas prezidentam bija redzams dāņu arhitekts Bjarke Ingelss. Dānis saņēma asu kritiku, ka arī jaunās paaudzes arhitekti zvaigznes nekritiski izturas pret projektu pasūtītājiem un viņu politisko pārstāvniecību. Lai kā arhitekts taisnotos, ka laba arhitektūra arī vājas demokrātijas apstākļos iedzīvotājiem dara dzīvi labāku, daļu sava pozitīvā brīnumbērna tēla viņš neatgriezeniski ir zaudējis.

 

Dzimis modernismā

Hāšims Sarkiss ir dzimis 1964. gadā Beirūtā. Viņš atceras, ka par arhitektu vēlējies kļūt jau triju gadu vecumā. Iemesls tik agrai profesijas izvēlei bija Sarkisu ģimenes māja. Hāšims uzauga viņa tēva draugu poļu arhitekta Karola Šaiera un libāniešu arhitekta Vaseka Adība projektētā modernisma privātmājā. Arhitekts atceras, ka tā bijusi pavisam neliela, bet ar modernismam raksturīgo optimismu projektēta ēka. Viņu sajūsminājis, cik ļoti ciemiņi vienmēr apbrīnojuši māju un tās arhitektus. Tā Hāšims Sarkiss nolēma kļūt par vienu no visu apbrīnotajiem arhitektiem.

Sarkisu ģimenes māja nav vienīgais poļu un libāniešu arhitektu dueta Karola Šaiera un Vaseka Adība darbs Libānā. Viņi XX gadsimta 50. gados projektējuši vairākas ievērojamas publiskās ēkas, piemēram, labākajās modernisma tradīcijās ieturēto viesnīcas Carlton ēku Beirūtā. Hāšims Sarkiss savu bērnības Beirūtu atceras kā glamūrīgu pasaules pilsētu – Tuvo Austrumu Parīzi, kas bijusi Rietumu un Austrumu kultūru krustpunkts. Tur līdzās pastāvēja musulmaņu un kristiešu kopiena, attīstījās tūrisms. Salīdzinājumā ar citām austrumu pilsētām Beirūta tolaik bija pazīstama ar savu liberālismu un demokrātiskumu. Uz turieni devās mākslinieki un inteliģence no tuvējām valstīm.

Libānas valsts tika izveidota XX gadsimta 20. gados, kad briti un franči sadalīja ietekmes zonas Mašrekas reģionā. Libāna un Sīrija nokļuva franču ietekmes zonā. Libāna neatkarību ieguva tikai 40. gados. Līdz tam laikam valsts arhitektūru raksturoja orientālisma un art deco koloniālisma sajaukums. 1931. gadā tika uzcelta pirmā cementa rūpnīca Libānā, un ar to sākās betona arhitektūras ēra valstī. Betons nomainīja ķieģeļus un akmeni. 50. un 60. gadus raksturo šim laikam tipiskā modernisma apbūve ar nelielām austrumnieciskām nodevām. Tolaik Libānā strādāja ne tikai polis Karols Šaiers, bet arī Oskars Nīmeiers un pat Alvars Ālto. 

 

Akadēmiskā karjera

Viss mainījās 70. gados, kad valstī sākās pilsoņu karš, kas ilga līdz 90. gadiem. Hāšims Sarkiss iestājās Amerikāņu universitātē Beirūtā, taču kara dēļ devās turpināt studijas uz ASV. Viņš ieguva bakalaura grādu mākslā Rodas salas Dizaina skolā, pēc tam – maģistra grādu Hārvarda Universitātē. Tur viņš ieguva arī doktora grādu arhitektūrā, savas arhitekta zināšanas papildinot ar politiskās ģeogrāfijas studijām. Vēlāk Hāšims Sarkiss bija pasniedzējs turpat Hārvardā.

2015. gadā viņš kļuva par Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Arhitektūras fakultātes dekānu. Savu izvēli par labu jaunajam amatam Hāšims Sarkiss skaidroja šādi: "Protams, Hārvarda ir lieliska skola, bet Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta fokuss ir pētniecība un starpdisciplināra sadarbība." Tieši šīs lietas Hāšims Sarkiss uzskata par Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta priekšrocībām salīdzinājumā ar Hārvardu.

Hāšims Sarkiss ir arī vairāku grāmatu autors. Viņš ir rakstījis par XX gadsimta otrās puses grieķu arhitektu Konstantīnu Doksjadi, kā arī bijis viens no katalāņu arhitektam Žozepam Luisam Sertam veltītā izdevuma redaktoriem. Hāšimu Sarkisu interesē arī Austrumeiropas modernisma arhitektūra, piemēram, slovēņu arhitekta Jožes Plečnika darbība. Tagad arhitekts raksta grāmatu Normālā Beirūta/Beirut Normal, kurā cenšas pierādīt, ka pašlaik Libānā notiekošais salīdzinājumā ar kara gadiem ir normāla pilsētas attīstība.

Hāšims Sarkiss apgalvo, ka akadēmisku karjeru ASV viņš izvēlējies tikai tāpēc, ka pilsoņu kara dēļ nebija iespējas atgriezties Libānā un tur izveidot savu arhitekta biroju. Viena no pirmajām Hāšima Sarkisa darbavietām kā praktizējošam arhitektam bija spāņu arhitekta Rafaela Moneo birojs. Hāšims Sarkiss pārstāvēja Rafaelu Moneo projektos Tuvajos Austrumos. Kādā no savām uzstāšanās reizēm Hāšims Sarkiss emocionāli atzinās mīlestībā Beirūtai. Toreiz arhitekts teica, ka saprot, ka daudziem haotiskā un intensīvā autosatiksme pilsētas ielās var krist uz nerviem, bet viņš labi atceras to klusumu un tukšumu Beirūtas ielās, kas tur valdīja kara gados, un tas bijis daudz baigāks par pašreizējo satiksmes haosu un troksni.

 

Mājas zvejniekiem

Kad karš Libānā bija beidzies, 90. gadu otrajā pusē Hāšims Sarkiss nodibināja savu arhitektu biroju ar filiālēm gan Libānā, gan Amerikā. Viņa pirmais pasūtījums bija dzīvojamās mājās zvejniekiem Sūrā (Tirā) Libānā. Projekta iniciators un pasūtītājs bija nevalstiska organizācija. Sūras zvejnieki ir viena no nabadzīgākajām kopienām Libānā, taču viņi ir lepni par savu nodarbošanos un tās tradīcijām. Sūras zvejnieki uzsver, ka viņi zvejo jau kopš laikiem pirms Kristus. Viņi ir pieņēmuši savu likteni un nebūt nevēlas mainīt dzīves apstākļus, jo uzskata, ka viņu dzīvē ir divas izvēles – samierināties ar zvejnieka dzīvi Sūrā vai emigrēt no valsts labākas dzīves meklējumos Rietumos. Hāšims Sarkiss ir radījis dzīvespriecīgi krāsainus dzīvojamo māju blokus zvejnieku ģimeņu dzīvokļiem.

Hāšima Sarkisa biroja portfolio ir projekti, sākot no dzīvojamajiem namiem līdz nozīmīgām publiskām ēkām un pilsētplānošanas uzdevumiem. Viens no interesantākajiem darbiem ir Biblas pilsētas pārvaldes nams. Arhitektūras plānojuma un izteiksmes ziņā tas atbilst labākajiem demokrātiskas pārvaldes pilsētu administrācijas ēku paraugiem. Viss pilsētas iedzīvotājiem nepieciešamais ir izvietots pirmajā stāvā, savukārt nama bloku augšējos stāvos atrodas ierēdņu kabineti. Taču arhitekts atzīst, ka tas, ka ēka pati ir caurspīdīga, vēl nenozīmē, ka tāda ir arī pilsētas pārvalde.

 

Jāiesaista ikviens

Venēcijas biennālei bieži tiek pārmests kuratoru izvēlēto tēmu nekonkrētums un atrautība no aktuālajām pasaules problēmām. Roterdamas arhitektūras biennāle, kurā savulaik piedalījies arī Hāšims Sarkiss, neatlaidīgi risina klimata pārmaiņu problēmas un paredz pasaules attīstības drūmākos scenārijus, turpretim Venēcija šai tēmai nav pievērsusies. To nedarīs arī Hāšims Sarkiss. Viņa izvēlētā tēma ir Kā mēs dzīvosim kopā?/How Will We Live Together? 

Kopā dzīvošanai un visiem pieejamai telpai Venēcijas arhitektūras biennāle ir pievērsusies vairākkārt. Deivids Čiperfīlds savai kūrētajai 2012. gada biennālei bija izvēlējies nosaukumu Kopējais pamats/Common Ground, pagājušajā 2018. gada biennālē īru arhitektes Ivonna Farela un Šellija Maknamara runāja par brīvo telpu (Freespace). Abas šīs biennāles raksturoja kuratoru uzstādījumu bezpersoniskums un runāšana reizē par visu un neko.

Vai Hāšimam Sarkisam šī gada biennālē izdosies fokusētāka saruna par kopā dzīvošanu mūsdienu arhitektūras kontekstā, redzēsim maija beigās – no 23. maija līdz 29. novembrim biennāles izstādes, to vidū arī Baltijas valstu ekspozīcijas, būs atvērtas apmeklētājiem. Hāšims Sarkiss piedāvā par dzīvošanu kopā domāt kontekstā ar pieaugošajiem politiskajiem konfliktiem un ekonomisko nevienlīdzību. Kurators aicina biennāles projektu izstrādē piedalīties ne tikai arhitektiem, māksliniekiem un amatniekiem, bet arī politiķiem, žurnālistiem, sociālo zinātņu pētniekiem, kā arī iesaistīt ikvienu cilvēku.

Informācija: http://www.labiennale.org


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja