Bez oficiālās pieņemšanas par godu atklāšanai tāpat tiks rīkots Ainara Mielava koncerts, mums tobrīd tika pavēstīta svaigākā ziņa. Drīz vien tā izplatījās prāvajā latviešu kopienā, raisot jaunu problēmu – kā koncertā varēs iekļūt visi gribētāji. Internets ar skype un draugiem.lv, kā arī salīdzinoši lētās lidmašīnu biļetes uz Rīgu un mūsu labprātīgā atrašanās šeit, neliek justies kā trimdiniekiem. Tomēr katrs šāds pasākums, kādu Latvijā ik dienu notiek kaudzēm, te tiek gaidīts ar prieku. Vienu no jaukākajiem koncertiem, redzot publikas atsaucību un tādēļ krietni pārsniedzot dziedāšanai atvēlēto laiku, savulaik sniedzis Cosmos. Reiz uzaicinātie Iļģi, pārvākušies uz kādu dzīvokli, turpināja spēlēt līdz pat rītam. Kā leģenda klīst stāsts par dīdžeju Arti Volfu, kurš kādā valsts svētku ballītē savu pulti pārvērta par nelegālo bāru, jo īstajā cenas bija pārāk augstas. Cītīgi tiek apmeklētas Latvijas koru, Kremerata Baltica vai JRT viesizrādes.
Tā nu piektdienas vakarā laimīgie koncerta ielūgumu saņēmēji pulcējās pārstāvniecības zālītē. To vidū bija bariņš Luksemburgā mītošo latviešu, kas bija ceļā pavadījuši 2,5 stundas. “Nu mēs labi izdejosimies un izlēkāsimies,” priecīgi sacīja mans paziņa.
Dziedātājs uzkāpa uz skatuves un paziņoja, ka koncertam nav vajadzīgais iekārtojums, jo cilvēki stāvot kājās. Taču vajagot sēdēt, jo citādāk nevarot klausīties dziesmu tekstos. Viņš esot viens no retajiem latviešu mūziķiem, kas nopietni domājot par tekstiem. Tagad visiem jāstāv un jāklausās, un pirmās 50 minūtes būs nepazīstamas dziesmas, tādēļ nekāda kustēšanās publikā šajā laikā netiek sagaidīta, klāstīja Mielavs. Abi ar paziņu secinājām, ka laikam nekāda dejošana vismaz sākumā nesanāks.
Dziesmu starplaikos mūziķis krievu feļetonistu garā sāka klāstīt savus dzīves un politiskos uzskatus. “Vai jūs vispār zināt, kas Latvijā notiek?” viņš jautāja. Visai dīvains jautājums augsti stāvošām Eiropas Komisijas amatpersonām, visai latviešu diplomātu spicei, virknei ierēdņu un žurnālistu, kuru ikdienas darba pamatā ir uzturēt kontaktus ar Rīgu. Pēc citas dziesmas sekoja gānīšanās par Latvijas politiku un mudinājumi nepiedalīties vēlēšanās. Acīmredzot, dziedātājs nezināja, ka tieši Briseles un Luksemburgas latvieši ir vēlēšanās aktīvākie ārzemēs dzīvojošie valsts pilsoņi.
Tādēļ nebija brīnums, ka cilvēki, kas bija nākuši priecāties, bet tika pamācīti, kā uzvesties, nespēja nonākt uz viena viļņa ar mūziku. Mums abiem ar paziņu jebkāda dejot griba bija pazudusi. Aizvien lielāks cilvēku skaits sāka pulcēties blakus telpā, kur bija iespējams iedzert vīnu. Pamazām no turienes sāka nākt balsu murdoņa. Mielavs sāka dziedāt pēdējo koncerta dziesmu un tad pēkšņi to pārrāva pusratā. “Šī dziesma ir vērtīgāka par troksni, kas nāk no blakus telpas,” viņš paziņoja un prom bija.
Publika jutās kā ar aukstu ūdeni aplieta. Galu galā lielākā daļa nemaz nebija devusies baudīt gardos dzērienus, bet klausījās priekšnesumu. Pamazām visi atguvās un jokoja, ka mūziķis varētu pievienoties afterparty. Kāds atminējas neseno Kremerata Baltica koncertu Nivellē. Tur pieņemšanā pēc koncerta, neviena nemanīts, ienāca kāds iesirms vīrs vienkāršā ādas jakā. Viņš turējās telpas stūrī un laipni aprunājās ar ikvienu, kas pie viņa pienāca. Tas bija Gidons Krēmers. “Iespējams, banālais stāsts par to, ka tieši izcilākie talanti ir tie vienkāršākie, ir patiess,” atminoties šo gadījumu, secināja kāda Eiropas Parlamenta ierēdne.
Man tobrīd visvairāk bija žēl pārstāvniecības cilvēku, kas gribēja radīt prieku Briselē dzīvojošajiem latviešiem, bet atdūrās pret arogantu un sevī iemīlējušos personu.