Kalvītis atkāpjas. Paldies!

No malas skatoties, PR spēle ar farsa elementiem, bet iekšpusē šķiet, varas partijām (pagaidām vēl nedemisionējušā premjera Kalvīša vadībā) tāpat kā Putinam Krievijā jārisina grūts uzdevums – kā aiziet tā, lai patiesībā nekur neaizietu, lai kurss saglabātos. Kā lai Latvijas varas partiju īpašnieki pareizi izvēlas stratēģiju, kas mazinātu riskus. Kas ir bīstamāk oligarhijai – izmantot joprojām spēcīgo un teicami strādājošo Saeimas balsošanas mašīnu un sastutēt jaunu Kalvīša valdības klonu un riskēt ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām vai veidot valdību kopā ar Jauno laiku? Otrais variants it kā dod atelpu, bet, ja nu īstie projekti sāk bremzēties? Mīti. Vakar LTV 100. pantā Kalvītis tik ļoti apvainojās par raidījuma vadītājas frāzi: „Bīdīt savas lietas tālāk”, ka atbildot sāka ar tradicionālo – mītiem, bet beidza jau ar „rejošiem suņiem”. Taču jautājums patiesi interesants – ko tādu valdība pēdējā mēneša laikā ir paveikusi? Kāpēc nevarēja demisionēt uzreiz, kāpēc tika nosaukts šis mistiskais 5. decembris? Varētu jau premjeram pajautāt, bet taču patiesību neteiks! Nedod Dievs, ka pa šo mēnesi Latvija būtu tuvojusies Savicka kunga premjeram izteiktajam piedāvājumam un murgs par gāzes elektrostaciju, kas vēl vairāk palielinātu Latvijas energoatkarību no Krievijas, būtu sācis jau materializēties. Robežlīgums. Satversmes tiesa atzina, ka Satversme nav pārkāpta. Bet cik milzīga distance šķir rupju likumpārkāpumu, par ko politiķi, ja to būtu pieļāvuši, patiesībā būtu pelnījuši kriminālas konsekvences, no valstiski atbildīgas rīcības Latvijas tautas interesēs. Kurā šīs pelēkās zonas daļā apmaldījušies Kalvītis un Pabriks, Satversmes tiesa nepateica, un tas arī nebija tās kompetencē. Secinājumus varam izdarīt katrs savus. Taču fakts, ka to daļu no Kalvīša un Pabrika sastrādātā, kur pielīšana Krievijai, pārņemot tās Helsinku nobeiguma akta interpretāciju, jau duras kā dadzis acī, Satversmes tiesa atcēla, liecina, ka abiem varoņiem sevišķi tāls ceļš līdz nodevībai vairs nebija jāiet. Paldies Satversmes tiesai par detalizēto pret Latviju veiktās agresijas, okupācijas un aneksijas faktu un valstiskuma kontinuitātes juridisko skaidrojumu, kā arī skaidro atbildi, ka Abrenes un sešu pagastu atdošana Krievijai ir nepārprotama Kalvīša valdības un 70 Saeimas deputātu dāvana, un vēl šodien, pirms ratifikācijas rakstu apmaiņas, Abrene ir mūsu. Bet lai nu šos cilvēkus tiesā viņu sirdsapziņa, un, kā mēdz teikt, Dievu un vēsturi nepiemānīsi. Pielīdēji. Zvans no Krievijas vēstniecības. Zvans no Ārlietu ministrijas. Kleckina zvans. Un viss notiek. Noskatījies filmu, redzu, ka Krievijas vēstniecībai tā varētu nepatikt. Lieliski atsvaidzina atmiņā notikumus Krievijā, un atkal sajūtams tas iespaids, ko rada saskare ar kaimiņvalsts politiku. Paldies Dievam, ka mēs esam no tā ārprāta ārā. Precīzi teica ASV prezidents Reigans – ļaunuma impērija. Tā savai un kaimiņu tautām par nelaimi atgriežas. Mūsu starptautisko drošību garantē Ziemeļatlantijas līgums. Bet mēs paši? Cik nožēlojamam jābūt cilvēciņam, lai spētu publiski pateikt: „filmas demonstrācija varētu izraisīt nepatiku Krievijai,” un vēl murgot par pilsoniski atbildīgu rīcību. Laipni lūdzam atpakaļ padomju impērijā, kur likuma vietā – telefonnoje pravo (kā kādreiz teica). Kleckina kungs mums rāda ceļu. Tiesu darbi. Vienu ārstu sauc pie tiesas. Pēc prezidenta vēlēšanām smējāmies, ka tagad vismaz par vienu tiesvedību būs mazāk. Nekā. Justīcijas dzirnas maļ lēni, bet maļ. Vai jāēd būs arī tiem, kam vara un viltus?