” Tātad personība – no absolūta godīguma līdz augstākā mērā izteiktai savas vērtības apziņai. Laimīgie francūži! Pateicoties šādai personībai Francija ieguva ANO Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, attīstīja savu kodolieroču kapacitāti, nevairījās ignorēt NATO institūcijas.
Tepat blakus, Somijā – Gustavs Mannerheims. Arī liela personība, kura prata izvadīt somus cauri diviem kariem un diviem miera līgumiem, zaudējot daudz, bet nosargājot neatkarību. Mannerheims saglabāja cieņu gan Hitlera priekšā (vienīgā reize, kad Hitlers savas valdīšanas laikā devās pāri Vācijas vai iekaroto zemju robežām, bija vizīte Somijā sakarā ar Mannerheima 75.dzimšanas dienu), gan arī prata nolikt savā vietā odiozo PSRS pārstāvi Ždanovu pamiera sarunās. Bet viņa istabā vienkāršs koka galds, turpat blakus karavīra saliekamā gulta. Diapazons no galējas pieticības līdz maršala, līdz savas zemes prezidenta statusam! Laimīgie somi! Bez Mannerheima diezin vai viņiem būtu tā veicies...
Divi valstsvīri, kuri stājās savu tautu priekšgalā ārkārtīgi kritiskos brīžos, izvadīja tiem cauri un nostādīja savas valstis uz nākotnes ceļa. Mums liktenis nav bijis tik labvēlīgs.
Nenoliedzami izcils valstsvīrs bija Kārlis Ulmanis, ar lielām zināšanām, prasmi un pārliecību. Tieši viņš izveda Latviju no 30. gadu Lielās depresijas, izveidoja sekmīgu, savam laikam piemērotu ekonomisko modeli. Lai arī K. Ulmanis absolūti neizmantoja savu stāvokli personīgās iedzīvošanās nolūkā, viņa naivās cerības un ilūzijas par padomju okupantiem īstajiem nodomiem apēnoja šīs izcilās personības gaitu noslēgumu: valsts likteņi atradās viena cilvēka rokās, un tas bija liktenīgi.
Pēc neatkarības atjaunošanas bijuši daži uzplaiksnījumi. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārds vienmēr saistīsies ar Latvijas iekļaušanos NATO un ES, ar Latvijas starptautiskā prestiža kāpumu un nostiprināšanu. Arī citiem mūsu valsts līderiem bijušas veiksmes, dažkārt negaidīti uzzibējumi. Diemžēl visumā...
Pašreizējo stāvokli Latvijā var raksturot ar čehu politiķa Karela Švarcenberga vārdiem: „Mums te izveidojusies sava veida Sicīlija (acīmredzot domāta „slavenā” mafija) ar visiem tās likumiem un tikumiem, nav vienīgi spilgtās saules, jūras un apelsīnu”. Jāpiebilst, ka nesen notikušajās vēlēšanās Švarcenberga vadītā partija kopā ar divām citām piedalījās ar spēcīgu korupcijas un negodīguma apkarošanas programmu. Rezultāts? Lielākā daļa no tiem, kas līdz šim ignorēja morāli un likumus, izsvītroti no sarakstiem, parlamentā nebūs. Jauno Čehijas valdību veido bez viņiem. Kā veiksies mums?
Mums diezin vai veiksies. Latviešu zemnieka viltība un piemērošanās spēja cauri gadsimtiem gan saglabājusi tautu, bet blakus tam grauzusi pašcieņu. Bijusi ilgstoša izlikšanās, iztapšana, izkalpošanās kungiem, dažādiem okupantiem. Kad nu beidzot brīvvalsts laikā parādījās pašmāju kungi, tad izrādās, ka cita parauga tiem nav, tikai tie paši iepriekšējie valdītāji, kuriem bija nospļauties par tautu vai ideāliem – kad tik vara rokās un nauda makā. Šādā morālā tuksnesī neizaug nācijas un valsts līderi. Tādēļ arī mūsu politiskajā dzīvē redzam tik daudz sīku ļautiņu, kuri te caurām dienām auro par „savas” partijas „lielajiem” mērķiem. Bet pagaidām nav neviena, kurš skaidri un gaiši pateiktu, ka valstsvīram, pirmkārt, jābūt nevainojami godīgam, otrkārt, valstsvīram pirmā vietā ir tautas un valsts intereses, nevis partija vai naudas maks. Vai sagaidīsim šādu nostāju? Diezin vai. Daudzi no tiem, kas te grozās politiskajā telpā, jau ieraduši nemitīgi shēmot sevis un savas partijas labā. Tādi politiķi nemitīgi skatās atpakaļ pār plecu, vairās runāt tieši un skaidri, līdz ar to viņu runas ir neīstas. To var labi sajust it īpaši TV tuvplānos. Īsi: ir veikli politiķi - šeftmaņi, nav valstsvīru.
„Kam drosme ir, un goda prāts”. Kā arī nevērtētu teiciena autoru K.Ulmani, šajos vārdos izteikta īsta valstsvīra būtība. Šodienas drosme būtu skaidri saredzēt Latvijas saimniecisko, politisko un morālo krīzi, sniegt tikpat skaidrus priekšlikumus par to, kā kopīgiem spēkiem no krīzes izkļūt. Ļaudis to sajutīs, uzklausīs un pieņems, tad nevajadzēs žēloties par nesapratīgajiem vēlētājiem Tādi viņi gan nav. Vēlētāji gluži vienkārši sajūt piedāvājumu vājumu un piedāvātāju divkosību, tādēļ novēršas. Cilvēkiem vajadzīgs goda prāts un tajā balstīts cerīgs, skaidrs nākotnes redzējums, par kuru balsot.
Šarls de Golls teicis: „Ārkārtas apstākļi rada ārkārtējus cilvēkus”. Ārkārtas apstākļi ir, vai sagaidīsim drosmi un goda prātu? Drosmi atteikties no tiem partiju biedriem, kuri līdz šim rādījuši tik mazspēju vai negodīgumu? Goda prātu pateikt ļaudīm skaidri par skarbumu, darbu un pūliņiem, kas būs nepieciešami Latvijas, tā tad pašu labad?