Tā ir iespēju laiks mainīties uz augšu. Ja mēs palūkojamies uz pēdējo mēnešu diskusiju sabiedrībā, mēs redzam, ka tiek lēnām izvērtētas arī Latvijas pārejas perioda reformas lauksaimniecībā, privatizācijā, banku sektorā un nodokļu politikā. Ja mums kādam būtu lemts dzīvot dzīvi vēlreiz, būtu virkne lietu, ko mēs varbūt deviņdesmitajos gados būtu darījuši citādāk. Bet, šādas iespējas mums nav. Tādēļ, ir lietderīgi palūkoties, ko tad mēs tuvākajā laikā varētu mēģināt izdarīt tā, lai pēc desmit gadiem mums nebūtu jānožēlo to, ko esam izdarījuši šogad.
Viena no interesantām atziņām, kas piesaistīja manu uzmanību Paula Krūgmana grāmatai „The Conscience of a Liberal”, bija atzinums, ka par to, ka ASV vidusšķira ir gājusi mazumā, ir atbildīga nevis tirgus ekonomikas neredzamā roka, bet gan konkrēta valsts pārvaldes sistēma un konkrēti politiķi. Arī Latvijas gadījumā, es domāju, ka tieši valsts pārvaldē un tās atbalstītajā politikas un ekonomikas filozofijā slēpjas liela daļa atbildības par notiekošo. Pēdējā desmitgadē mēs visi bijām pārāk aizņemti ar it kā liberālo nodokļu sistēmu, kura patiesībā bija izdevīga ļoti bagātiem cilvēkiem, bet nebija izdevīga no vidusšķiras vai maznodrošinātā viedokļa. Mēs zaudējām vidusšķiru, bet ieguvām sociāli bezatbildīgu jaunbagātnieku saujiņu, kas kļuva bagāti pateicoties saviem sakariem un administratīvo resursu izmantošanai. Savukārt, tagad, kad ir jāglābj valsts, tas tiek uzvelts vidusšķiras pārpalikumam un tiem, kas tā jau knapi savelk galus kopā. Tas nozīmē, ka jaunajai valdībai ir beidzot jāsaprot, ka šīs konkrētās krīzes pārvarēšana būs cieši saistīta ar to, vai mēs spēsim beidzot pateikt, ka šī valdība darīs visu, lai veicinātu sociālo jautājumu risināšanu, vidusšķiras atdzīvināšanu un nostiprināšanu. Tas nozīmē, ka būs vajadzīgi konkrēti soļi valsts politikā, lai paralēli ekonomikas pārveidošanai tiktu pārveidota valsts pārvalde un aiz tās stāvošā politiski ekonomiskā doktrīna un vērtības. Neoliberālisma un konservatīvisma laiks ir beidzies. Ir pienācis laiks aktīvai valsts politikai. Tirgus bez valsts nenesīs mums ne ekonomisko izaugsmi, ne demokrātijas briedumu. Tas ir jādara valdībai un politiskai elitei. Piemēram, atbalsts maziem uzņēmējiem ir ne tikai valsts atbalsts ekonomikai, tas ir atbalsts cilvēkiem, kuri sevi nodarbina. Pie tam, tas saskan ar domu, ka patreizējos apstākļos ir jāveicina inovācijas. Pasaules pieredze rāda, ka inovāciju sektorā patiesībā lielāka loma ir tieši maziem uzņēmumiem, nevis lielajiem. Google taču arī sāka kā kaut kas ļoti mazs. Nepretendēju šeit tēlot ekonomistu, bet man šķiet skaidrāks par skaidru, ka ienākuma nodoklim ir jābūt progresīvam, kas veicinātu vidusšķiras nevis dažu ļoti bagātu cilvēku ekonomisko un sociālo labklājību. Izglītībā tas nozīmē mazāku studentu līdzfinansējumu un lielāku valsts atbalstu, jo mēs vēlamies, lai studētu gudrie un apdāvinātie nevis bagātie. Sociālajā aprūpē tas nozīmē (arī krīzes apstākļos) parūpēties par to, lai cilvēki spēj saglabāt veselību neatkarīgi no ienākumiem. Visu beidzot, Eiropas Savienības un ārlietu līmenī, es uzskatu, ka mums ir jāizmēģina gandrīz neiespējamais. Proti, mums ir jāsāk konsultācijas ar Eiropas Komisiju, centrālo banku, atsevišķu valdību pārstāvjiem, sevišķi ar vāciešiem, par to, lai pārliecinātu, ka Eiropai šī krīze ir jāizmanto, lai sevi nostiprinātu. Tas nozīmē Baltijas valstu ātrāku pievienošanos eirozonai. Pieļauju, ka tas var neizdoties, bet mums ir tas jāmēģina un nākošajam premjeram šis jautājums ir jāpaceļ kārtējā Eiropas galotņu tikšanās reizē. Savukārt tas, ko mēs nedrīkstam pieļaut, ir deviņdesmito gadu kļūdas. Mēs nedrīkstam ļaut veikliem zēniem uz citu rēķina šajā krīzē kļūt vēl bagātākiem. Tad mūsu valstij nav nākotnes. Šīs krīzes gala iznākumam ir jābūt Latvijai ar stipru vidusšķiru, sociāli orientētu tirgus ekonomiku, labu izglītības sistēmu un nelielu, bet efektīvu valsts pārvaldi.