Kurš nogalināja pastnieci?

To neviens jums nepateiks, jo neviens to tā arī nezina. Tāds, lūk, mūsu valstī ir noziegumu izmeklēšanas līmenis. Viens sēž, i būs jau labi.Lietas būtība tāda, ka sākotnēji saistībā ar slepkavību tika aizturētas divas personas — abi vietējie pagasta iedzīvotāji — sešdesmit gadus vecais Vladislavs Krupenko un divdesmit piecus gadus vecais Vladimirs Daliba. Latgales apgabaltiesa viņus arī notiesāja. Saskaņā ar spriedumu jaunais ar veco noziegumu pirms tam bija rūpīgi plānojuši. Dienā, kad pastniece iznēsāja pensijas un viņas somā atradās ap 700 latiem, Briģu pagasta krustcelēs abi divi nostājās pastnieces ceļā. Vecais teica, ka pie pensionāres Baranovas nav vēl vērts iet, viņas neesot mājās — lai labāk pirms tam vēl izmet līkumu pie kaimiņiem. Pastniece paklausīja un nogriezās pa meža ceļu. Pēc brīža vecais viņai uzbruka ar cirvi un ievainoja. Pastniece sāka bēgt, cirvi paķēra jaunais, tad krūmājos sievieti noķēra un ar vairākiem cirtieniem viņu nogalināja. To visu izmeklētājiem bija teicis V.Krupenko, V.Daliba tikai blisināja acis un noliedza, ka vispār būtu ko tādu darījis. Viņš tajā laikā vairāku kilometru attālajās mājās izgulējis paģiras. Nolaupītā nauda tika atrasta V.Krupenko dzīvesvietas dārzā (viņš dzīvoja pie jau minētās Baranovas), un apsūdzība bija gatava. Visa Latvija varēja uzgavilēt — šaušalīgais noziegums bija atklāts. Taču! Vēlāk izrādījās, ka ne Ludzas policijai, ne prokuratūrai un ne tiesnesei neradās jautājumi par lietām, par kurām vajadzēja rasties jautājumiem — jeb izmeklēšanā to sauc par robiem. Proti, ne pie viena no apsūdzētajiem netika atrastas drēbes ar asinīm. Labi, pieņemsim, apraka. Slepkavības ierocis — cirvis, izrādījās, pirkstu nospiedumu ņemšanai nederīgs. Labi, tā gadās. Ekspertīze secināja, ka mirušājā ķermenī, kur to atrada, iztrūkst daži orgāni, piemēram, mēles kauls, kā arī tas, ka plaušās tika konstatēts rāvains ūdens, kāds tajā vietā nebija. Pastāvēja nopietnas aizdomas, ka slepkavība notikusi citur un līķis bija pārslēpts. Bet, pēc Krupenko versijas, neviens neko nepārvietoja. Labi, pieņemsim ekspertīze kļūdaina. Nauda, kā jau minēts, tika atrasta Krupenko dzīvesvietas dārzā, taču pats viņš to nespēja norādīt. Naudu atrada policija ar metāla detektoru! Labi, pieņemsim, ka vecais ir aizmārša. Visbeidzot pensionāre Baranova, līdz kurai pastniece it kā netika. Aizvien iztrūkstošā nauda summa Ls 90 zīmīgi sakrīt ar viņas pensijas apmēru. Varbūt tiešām tikai sakritība? Un sakritība arī tāda, ka Baranova vienīgā parādīja policijai pigu un nesniedza tiesā ne liecības, ne ielaidās garās sarunās. _Čo vam nado? Ņečevo ņeznaju_! Tā viņa terorizēja vietējos policistus, kas neoficiālās sarunās atzinās, ka nebūt nav apmierināti ar savu veikumu un nav īsti pārliecināti, ka atklājuši patiesību. Daļēji viņus var saprast, nopratināt vietējos ļaudis tur bieži vien jāpagūst īsajās pauzēs starp garajiem plostiem un jārēķinās, ka viņiem var dubultoties ne tikai priekšmeti, bet arī dienas un nedēļas, kad kas noticis. Otrā instance tomēr izmeklēšanas caurumus garām nepalaida, jaunais Daliba pierādījumu trūkuma dēļ tika atbrīvots, bet Krupenko, kā nekā pats atzinies, ka pirmais cirta viņš, dabūja sēdēt. Trešā instance prokuratūras pārsūdzību noraidīja, un pēdējais spriedums arī palika spēkā. Tad kurš nogalināja pastnieci? Ja Krupenko viņai pakaļ neskrēja, bet kāds cits — un ne Daliba? Un ja arī skrēja pats Krupenko un nogalināja, tad kāpēc nepateica, kur licis drēbes ar asinīm un vai 15 gadu cietuma tādā gadījumā nav tā kā par maz? Bet vai vispār viss noticis, kā stāsta Krupenko?    Ģenerālprokuratūra pavisam nesen atjaunoja izmeklēšanu Daugavpils nozagtā zēna lietā, par spīti tam, ka noziegumam bija iestājies noilgums. Pastnieces slepkavībai noilgums vēl nebūs vismaz septiņus gadus. Tad, lūdzu, prokuratūra, noskaidrojiet, kurš nogalināja pastnieci. Uz priekšu!