Labrīt jaunā portāla lasītāji!

  Jāatzīst, ka SMS nav pats efektīvākais saziņas process, visa tā mazītiņo podziņu spaidīšana, bet baidījos, ja sazvanīsimies, tad es sākšu bļaut, jo šis nu ir hrestomātisks piemērs par to, kā mana dzīves izpratne atšķiras no politikāņu un politiskās „elites” pārliecības.Partneris podziņu spaidīšanā skaidroja, ka „likums tādu iespēju paredz, tā ir daļa no normāla tiesas procesa, ka tiesa apkopo apsūdzētā raksturojumus.”  Tas tā var būt, jā.  Un man droši vien nekas nebūtu sakāms, ja kultūras ministre savu „raksturojumu” būtu tiesai nosūtījusi klusi un privāti.  Bet nē.  „Raksturojums” tika pievienots 380 ļaužu, tajā skaitā arī Tatarstānā strādājošu arhitektu parakstītajā vēstulē, kurā ļoti konkrēti bija pateikts, ka Pēterim Strancim piemērotais drošības līdzeklis nav adekvāts, un ļoti konkrēti tiesa tika aicināta drošības līdzekli mainīt.  Tātad – tiesa ir spriedusi nepareizi.  Un nu šo viedokli arī ir apstiprinājusi Ivara Godmaņa valdības ministre.  Tiesa ir spriedusi nepareizi.  Pati ministre apgalvo, ka viņas vēstulei neesot bijis adresāta, un P. Stranča tuvinieki esot bijuši brīvi ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.  Varbūt viņa domāja, ka tuvinieki mīļi pasmaidīs par ministres laipnību un vēstuli noliks atvilktnē, bet tā nu gluži nesanāca.  Un nešaubos, ka izglītotā un erudītā kultūras ministre arī ļoti labi zināja, ka vēstule nekavējoties nonāks publiskajā telpā.Viens no minētās vēstules parakstītājiem presē sūdzējās, ka sabiedrība Pēteri Stranci jau esot notiesājusi.  Man personīgi nav ne mazākā pamata spriest par P. Stranča vainu vai tās trūkumu.  Toties man pat ļoti gribas cerēt, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nav kļuvis par prātu izkūkojušu kantori, kurš mētājas šurpu turpu un grābj ciet jebkuru, kurš pagadās pa ceļam.  Citiem vārdiem sakot, ja bija iemesls P. Stranci aizturēt, tad jādomā, ka knābim bija pietiekami pierādījumi, lai tā izdarītu.  Un, ja bija iemesls lemt, ka P. Strancis pagaidām ir jātur aiz restēm, tad jādomā, ka pierādījumu pietika arī tam.  Jādomā, ka attiecīgajā brīdī tiesas zālē nebija un pierādījumus nenoklausījās nedz augsti godājamais Pārdaugavas mācītājs, nedz arī Tatarstānas arhitektu biedrības priekšsēdētājs, nedz arī Latvijas Republikas kultūras ministre.  Un līdz ar to nedz mācītājam, nedz priekšsēdētājam, nedz ministrei nebija nedz iemesla, nedz tiesību spriest par to, vai tiesa ir rīkojusies pareizi.  Un lai nu kā, bet tas īpaši ir sakāms par valsts amatpersonu.  Es priecājos, ka kultūras ministrei ar bijušo pilsētas amatpersonu ir bijušas labas attiecības.  Taču te kārtējo reizi ir nepieciešams atcerēties to jautājumu, par kuru mūsu valsts politiskā „elite” nedomā nekad.  Proti – kā tas izskatās?  Šoreiz, baidos, visai prasti.Jauku visiem dienu!