Pirmkārt, visa šī epopeja kārtējo reizi apstiprināja stereotipu par policistem (mentiem) kā ļaudīm, kuri ar veselo saprātu draudzējas visai reti, ļoti īpašos gadījumos. Kur varēja būt prāts godīgiem un domājošiem policistiem uzsākt lietu, kas acīmredzami viņus nostādīs neērtā situācijā, jo galu galā, viņi pat nevar paskaidrot kāda ir atšķirība starp mākslu un pornogrāfiju. Būtu vismaz savā starpā nosprieduši kā viņi atgaiņāsies no uzmācīgu žurnālistu jautājumiem par to vai policijas uzsāktais kriminālproces ir pamatots ne vien no likuma, bet arī saprāta viedokļa.
Otrkārt, laikā, kad notika process pret Justīnes slepkavu un Marijas virtuālo pavedinātāju, publiskajā telpā tika akcentēta nevis cīņa pret seksuālo vardarbību un bērnu pornogrāfiju kā tādu, bet gan tiek vests nesaprotams riņķa dancis. Ja vien Valsts policija būtu pacentusies, tā būtu spējusi ar Justīnes un Marijas lietām aktualizēt daudzus būtiskus jautājumus, arī būtu spējusi mudināt sabiedrību aktīvāk iesaistīties bērnu pornogrāfijas apkarošanā, bet no tā visa vien čiks ir sanācis.
Atliek vien piekrist tiem, kuri kurnē un saka, ka Latvijā policijai nevar uzticēties. Kā var uzticēties tiem, kas nevis meklē īstus noziedzniekus (tādi patiešām klaiņo apkārt), bet mēģina radīt publiskas prāvas pret māksliniekiem. Valsts policija ir īsti lāča pakalpojuma meistari, paši novēršot uzmanību no būtiskākām lietām nekā kails zēns ar garu degunu reklāmas plakātā.