Lattelecom nedrīkst kļūt par finanšu spekulāciju objektu

MK pirms četriem mēnešiem lēma par Lattelecom pārdošanu tā vadībai un darbiniekiem. Taču nu šķiet, ka iecerētā privatizācija, kā arī tās finansiālā puse ir principiāli citādāka, nekā bija paredzēts. „BG” ieguldījums privatizācijā būšot 93,72 miljoni latu, un tas arī būs viss milzīgā, bagātā ASV fonda devums; pats Melngailis domā ieguldīt kādus 350 tūkstošus. Pārējos līdzekļus kompanjoni plāno aizņemties no bankām, kredītu atmaksājot no dividendēm. Vai tad, kad valdība lēma par Lattelecom privatizācijas modeli, tai bija nojausma, ka „vadības un darbinieku veiktā privatizācija” patiesībā būs kāda publiskā fonda, kurš darbojas vienīgi pēc t.s. buyout principa (nopērk, lai ar peļņu pārdotu) spekulatīvs darījums? Līdzšinējā Lattelecom līdzīpašniece TeliaSonera ir pieredzējis telekomunikāciju uzņēmums, kurā joprojām būtiska daļa pieder Zviedrijas un Somijas valdībām(37,3% Zviedrijai, 13,7% Somijai). Tā mērķis, savulaik nopērkot akciju daļu no Cable&Wireless, bija Lattelecom attīstīšana. Un šodien TeliaSonera veiksmīgi sniedz abu veidu pakalpojumus. Taču finanšu spekulāciju "smagsvaram" "BG" tas ir tikai viens no daudzajiem darījumiem, kur ieguldīt naudu ASV finansiālās nestabilitātes laikā ar drošu peļņas garantiju - jo Lattelecom vērtība ar katru gadu aug un pieaugs. Informācija par "BG" pēdējiem finanšu darījumiem rāda, ka, piemēram, jūlija sākumā " BG" par 26 miljardiem dolāru nopirkusi "Hilton Hotels Coorporation". Par 1425 miljardiem dolāru kompānijai "Macquarie Communications Infrastructure Group" pārdota "Global Tower Partners". Maijā par 7,8 miljardiem dolāru nopirkta "Alliance Data", bet aprīlī par 8 miljardiem pārdota vēl viena lielo hoteļu ķēde. Tas liecina, ka ar attīstīšanu " BG" nenodarbojas, bet gaida izdevīgu brīdi un pircēju, lai jaunieguvumu pārdotu ar labu peļņu.   Manuprāt, nav pieļaujams, ka Lattelecom privatizācijas gaitā par galveno noteicēju ar 50.1% balsstiesīgo akciju kļūst publisks fonds, kura darbība nav saistīta ar telekomunikāciju attīstību un līdz ar to mērķi ir tāli no Latvijas valsts interesēm. Gribu saņemt Latvijas valdības vērtējumu par Lattelecom valdes priekšsēdētāja Nila Melngaiļa, valsts pilnvarotās atbildīgās amatpersonas, rīcības vērtējumu Lattelecom privatizācijas gaitā: vai tā atbilst 12. jūnijā valdības pieņemtajam privatizācijas modelim? Īpaši jāizvērtē tas, ka bez jebkāda konkursa Melngailis piesaistījis nevis stratēģisko investoru, kurš ieguldītu savas zināšanas un līdzekļus attīstībā, bet gan finanšu spekulantu. Un vai 90 miljonus latu šajā gadījumā vispār var saukt par nopietnām investīcijām? Taču varbūt svarīgākais jautājums, uz kuru vēlos saņemt atbildi - kāpēc tieši patlaban, lielā steigā, ir nepieciešama Lattelecom privatizācija, ja nav atbildes, kāpēc valdība nav ņēmusi vērā MK Noteikumus par stratēģiskajiem objektiem Latvijā. Lattelecom neapšaubāmi ir viens no tiem, un nav pieļaujams, ka privatizācijas gaitā izveidojas situācija, ka to kontrolē mums nezināmi īpašnieki ar tikpat nezināmām interesēm; Lattelecom ir uzņēmums, kurš strādā ar peļņu, katru gadu valsts budžetā ienesot vairākus desmitus miljonu latu. Pērn tā apgrozījums bija 143,7 miljoni, bet dividendes - 36,054 miljoni latu. Vai vienreizējs ieguvums - 290 miljoni - atsvērs tos regulāros ilgtermiņa ienākumus valsts budžetā, ko garantēja uzņēmuma kontrolpaketes atrašanās valsts īpašumā? Stabili ienākumi daudzu gadu garumā tiek aizstāti ar vienreizēju, relatīvi nelielu guvumu, bet īstenībā ieguvēji ir tikai daži: Melngailis, „BG” un četras bankas; nav atrasts stratēģiskais investors, kuram rūpētu Lattelecom ilgtermiņa attīstība; ir apšaubāma Lattelecom pārdošanas cena. Speciālisti lēš, ka tā nosedz tikai uzņēmumam piederošo nekustamo īpašumu, bet diezin vai pat maģistrālo telekomunikāciju tīklu vērtību, nemaz nerunājot par akumulēto dinamiski augošo peļņu nākotnē; nestabilitātes apstākļos saprātīgi uzņēmēji īpašumus pārdod vien tad, ja naudai ir tūlītējs peļņu nesošs pielietojums, bet tādu projektu valdībai Lattelecom pārdošanas gadījumā nav; pārdodot Latvijas Mobilā Telefona akcijas uzņēmumam Telia Sonera, nākotnes tehnoloģijas tiek atdotas konkurentam; „Jumta līgums” pieļauj arī citu risinājumu, kam labs jurists viegli atradīs atbilstošu formu – LMT un Lattelecom valsts daļu abos uzņēmumos apvienošanu, nodrošinot augstas efektivitātes pakalpojumus; nav redzamu šķēršļu, lai Lattelecom vadītājs Nils Melngailis publikācijās paša izvirzītos mērķus nevarētu īstenot jau tagad - jo vairāk tālab, ka pēdējo piecu gadu laikā situācija fiksēto telekomunikāciju jomā ir mainījusies, Lattelecom attīstības iespējas paplašinās un tā vērtība pieaug. Ja kādam vadītājam ar saviem uzdevumiem ilgstoši neizdodas tikt galā, jāmeklē cits. Manas šaubas par Melngaiļa vadības spējām pastiprina vēl arī neskaidrība, kāpēc viņš nav panācis, ka uzņēmuma dividendes pēdējos gados tiek ieguldītas tā attīstībā; darbinieku paturēšanai uzņēmumā, pretēji Melngaiļa apgalvojumam, ka viņus iespējams noturēt vienīgi ar akcijām, tomēr visumā pietiek ar konkurētspējīgu atalgojumu un profesionālās izaugsmes iespējām; Latvijas deklarētā prioritāte ir uz zināšanām un inovācijām balstīta ekonomika. Lattelecom jākļūst par inovāciju centru arī saskarīgajās nozarēs, par bāzi eksaktās izglītības attīstībai valstī; iespējams pieņemt īpašu likumu par Lattelecom, nodrošinot profesionālu valdi, atrisinot valsts pasūtījuma un citas problēmas. Kāda uzņēmuma privatizācija pati par sevi nav attīstības garants un nevar būt pašmērķis, bet viena no metodēm, kas darbojas, ja izvēlēta īstajā laikā un tiek gudri un mērķtiecīgi vadīta. Ar laiku, pārdomāti piesaistot stratēģisko investoru, izmantojot saprātīgo modeli, kad 51% paliek Latvijai, bet 49% - šim investoram, visus uzdevumus iespējams izpildīt. Aicinu valdību nesasteigt Lattelecom privatizāciju, bet veikt rūpīgu uzņēmuma attīstības variantu tehniski ekonomisko izvērtējumu, lai neizdarītu neatgriezenisku kļūdu, kuras labošanas iespēju vairs nebūs.