Latvijas ekonomikas dilemma

Indivīdam tas nozīmē papildu iespējas darba meklējumos, ko Latvijas iedzīvotāji aktīvi izmanto. Uzņēmēji, savukārt, sūdzas par pieaugošu darbaspēka trūkumu. Iezīmējas arī medicīniskā personāla un pedagogu trūkums. Izbraukušo skaits, pēc dažādām aplēsēm, ir no 50 līdz 100 tūkstošiem. Strādājošo masveida aizceļošana uz vecajām dalībvalstīm rada nopietnas ekonomiskas un nākotnē, arī demogrāfiskas problēmas.Galvenais aizbraukšanas cēlonis, kā to apstiprina arī Stratēģiskās analīzes komisijas veiktā pētījuma rezultāti, ir lielā algu starpība starp Latviju un vecajām ES dalībvalstīm. Reālākais veids, kā aizkavēt darbaspēka aizceļošanu, ir algu paaugstināšana. Ir novērtējums, ka, saņemot aptuveni 500 latu algu "uz rokas", strādājošajiem ievērojami samazinās motivācija aizbraukšanai uz ārzemēm. Vidējā bruto alga Latvijā 2006. gadā bija 302 lati, bet vidējā neto alga - 216 lati. Valdības plāni ierobežot algu pieaugumu sabiedriskajā sektorā situāciju ar izceļošanu tikai pasliktinās.Ir vairāki pasākumi, kas būtu jāveic, lai situāciju labotu. Pirmkārt, minimālās algas ikgadēja paaugstināšana, lai jau tuvākajos gados minimālā alga pēc nodokļu nomaksas būtu vismaz iztikas minimuma līmenī. Otrkārt, jāturpina algu paaugstināšana sabiedriskajā sektorā, tā mazinot, piemēram, mediķu un pedagogu pāreju citā darbā. Treškārt, jāsamazina nodokļu slogs darbaspēkam, lai lielāka nopelnītās algas daļa paliktu strādājošo rīcībā. Prioritārs pasākums šeit būtu ikgadēja neapliekamā minimuma paaugstināšana. Ceturtkārt, valsts nevar tieši regulēt algas privātajā sektorā, taču, veicot minētos pasākumus, arī uzņēmējiem radīsies papildu stimuls paaugstināt algas. Uzņēmējiem jāsaprot — lai noturētu darbiniekus, tiem jau tagad ir jāpiedāvā ES kontekstā konkurētspējīgs atalgojums.Tiek diskutēts, vai darbaspēka trūkuma problēmu nevarētu risināt piesaistot viesstrādniekus. Raugoties tikai no ekonomikas konkurētspējas viedokļa, šāds risinājums būtu efektīvs. Tomēr ir arī vairāki negatīvi aspekti. Pirmkārt, tas atkal radītu spiedienu algu pazemināšanās virzienā, bet tieši tas ir galvenais cēlonis, kāpēc Latvijas iedzīvotāji izceļo. Otrkārt, jāņem vērā veco ES dalībvalstu negatīvā pieredze. Tur masveida imigrācija rada nopietnu saspīlējumu sabiedrībā. Galvenais ir noturēt Latvijā savus cilvēkus!No otras puses, algu paaugstināšana palielinās iekšzemes pieprasījumu un, attiecīgi, inflāciju. Tā ir nopietna dilemma. Vienlaikus ievērojami palielināt algas un strauji samazināt inflāciju nebūs iespējams. Vairāki ekonomisti uzsver, ka algu kāpums, kas pēdējos gados apsteidz produktivitātes pieaugumu, apdraud Latvijas konkurētspēju un vistiešākajā veidā ietekmē inflāciju. Tam var piekrist, bet tikai daļēji. Analizējot algu pieaugumu plašākā kontekstā, izrādās, ka kopš 1999. gada vidējās bruto darba samaksas pieaugums atpaliek no nominālā IKP pieauguma. Vienīgais izņēmums bija 2003. gadā, kad šie rādītāji izlīdzinājās (skat. grafiku). Jāatzīmē, ka nominālā IKP pieaugums ir samērā plašs rādītājs, kas sevī ietver gan produktivitātes pieaugumu, gan inflāciju. Algu pieaugumu, kas sistemātiski atpaliek no nominālā IKP pieauguma, nevar uzskatīt par pārāk strauju. Līdz ar to valdības mēģinājumi mākslīgi bremzēt algu pieaugumu nav sevišķi pamatoti.Iespējamais risinājums ir algu paaugstināšana, vienlaikus atsevišķos sektoros veicot inflāciju samazinošus pasākumus. Daļu no šiem pasākumiem aptver valdības inflācijas samazināšanas plāns. Dilemma, kā sabalansēt strauju ekonomisko izaugsmi un nepieciešamību paaugstināt algas, vienlaikus ierobežojot inflāciju, tuvākajos gados noteiks valsts ekonomisko politiku.