19.aprīlī plkst. 15.00 visi interesenti aicināti uz Svētdienas sarunu muzejā ar izstādes kuratori Gundegu Cēberi, kura stāstīs par mākslinieces dzīvi un daiļradi, komentējot izstādē iekļautos tēlniecības darbus, līdz šim neeksponētās gleznas un zīmējumus.
Marta Liepiņa-Skulme (1890 - 1962) bija pirmā profesionāli izglītotā sieviete-tēlniece, kas strādājusi 20.gadsimta pirmajā pusē. Ar mākslinieces radošo mantojumu plašāk līdz šim ir bijusi iespēja iepazīties 1969.gadā viņas personālizstādē un 1989.gadā izstādē „Marta Skulme. Tēlniecība. Oto Skulme. Glezniecība” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Lielākā daļa no tēlnieces radošā mantojuma nav bijusi īstenota paliekošos materiālos. Pēdējos gados pazīstamais mākslas darbu kolekcionārs Ainars Gulbis, vienojoties ar mākslinieces meitu Džemmu Skulmi, 2008.gadā ir atlējis bronzā vairākas Martas Liepiņas-Skulmes skulptūras un piekritis tās parādīt izstādē līdzās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā un ģimenes īpašumā esošajiem mākslas darbiem.
Radošās darbības sākumā pagājušā gadsimta 20.gados Marta Liepiņa-Skulme bija vienīgā sieviete-tēlniece līdzās, piemēram, Teodoram Zaļkalnam, Kārlim Zālem, Gustavam Šķilteram, Emīlam Melderim toreiz vēl nelielajā latviešu tēlnieku saimē - nacionālās skolas veidotāju lokā, kuri tālaika iespējām labu profesionālo izglītību ieguvuši Krievijā, iepazinuši un izvērtējuši Rietumeiropas mākslas sasniegumus un avangarda ievirzes.
Izstādēs jaunā māksliniece piedalījās no 1920.gada, tajā pat gadā apprecējās ar gleznotāju Oto Skulmi, kopš 1922.gada kļuvusi par pilntiesīgu Rīgas mākslinieku grupas biedri.
Martas Liepiņas-Skulmes galvenā darbības joma bija stājtēlniecība - portrets un figurālas kompozīcijas, dažkārt viņa pievērsusies arī monumentālām iecerēm (veidojusi pieminekļu metus). Jau agrīnajā posmā Martas Liepiņas-Skulmes pārliecinošie formu meklējumi piesaistīja kritikas ievērību. Par īpaši nozīmīgu notikumu viņas biogrāfijā uzskatāma piedalīšanās 1924.gada Brīvības pieminekļa konkursā un kopā ar Kārli Zāli dalītā 1. - 2. vieta.
Mākslinieces plastiskā izjūta ir izteikti individuāla. Kaut arī nav noliedzams, ka jaunajai tēlniecei tuvas franču modernisma mākslā gūtas ietekmes, tomēr viņa pārliecinoši spējusi likt lietā aktuālos izteiksmes līdzekļu atradumus savās radošajās izpausmēs. 1920.gadu sākumā māksliniece strādājusi kubisma stilistikā. 30.gadu darbos formu risinājumi pamazām ieguvuši tektonisku skaidrību, monumentālu vispārinājumu, tajos tika izmantotas arī spraigas, raupjas faktūras, kuru meklējumos sasniegta liela nianšu dažādība. Nereti māksliniece jau pabeigtiem darbiem mainījusi sākotnējo kompozicionālo ieceri un, domājot par darbu realizēšanu bronzā, lielu vērību veltījusi ģipša patinēšanai. Imitējot iecerēto materiālu, tēlniecei izdevās veiksmīgi izmantot dažādus iespējamo notonējumu variantus.
Martas Liepiņas-Skulmes izstāde sniedz iespēju pirmo reizi vienkopus skatīt gan skulptūras, gan zīmējumus - pārliecinošus radošo ideju aizmetņus, kā arī liecības par mākslinieces sākotnējo interesi glezniecībā - līdz šim neeksponētās autores četras gleznas. Ekspozīciju papildina vairāki Oto Skulmes dzīvesbiedres portretējumi, piemēram, mākslas cienītājiem labi zināmā „Portreta kompozīcija” (1923). Izdevniecība Neputns gatavo Martas Liepiņas-Skulmes daiļradi aptverošu katalogu.