Aizmirsu pastāstīt, ka kādreiz man dārzā bija tīri apjomīgs sakņu dārzs un katru pavasari kārtīgi iesēju burkānus, pupiņas, zirnīšus, kāļus. Burkāni smilšainajā augsnē padevās sevišķi labi. Bet tad sakņu dārza vietu nācās samazināt un tagad man ir tāds - divreiz divi metri, ak, nu labi - trīsreiz trīs! Bet arī tādā vietiņā ietilpst gan zemenes, gan rabarbers, gan 12 skaisti tomātu stādi. Jā, par tomātiem. Biju ievērojusi, ka pēdējos gados vasarās vairs tikpat kā neēdu tomātus, jo man tie vairs negaršo. Bet patiesībā man tie ārkārtīgi garšo! Izrādās pie vainas veikalu tomāti, kuriem nejūtu vairs ne smaržu, ne garšu. Tad nu šogad iegādājos 12 dažādu šķirņu tomātu stādus, nelielu siltumnīciņu un nu skatos - jā... aug, kuplo, sāk ziedēt. Būs! Būs man kaut vai 12 tomāti, bet - īsti!
Patreiz dārzā notiek vien tāda kā knakstīšanās. Pirms Jāņiem viss tika izravēts, nopļauts, kā pienākas. Pēc Jāņiem arī augšanas trakums mazliet piebremzējies. Tad nu tā slinki uzmanu - nogriežu kādu noziedējušu pojeni vai rozīti, izvelku kādu nezāli, piesēju tomātu stādus un puķuzirņus pie stabiņiem, bet vairāk un intensīvāk - jūsmoju. Jā, tā vienkārši - apsēžos un jūsmoju. Ak, cik skaisti, ak, cik jauki, ak, kaut tas vilktos mūžīgi, ak es esmu tik laimīga, tik laimīga! Te nu ir tās pozitīvās emocijas, te nu viņas nāk tev virsū biezā jo biezā slānī.Un, lai cik dīvaini, to nekad nav par daudz. Tas tev nav saldējums ar sīrupa mērci, ar ko tik viegli pārsātināties.Jo pozitīvajām emocijām ir dažādas gradācijas: atbrauc draugi; "Ak, cik tev te skaisti!", es, protams, piepūšos lepnumā, atbrauc māsa: "Tev gan viss labi aug..." - es lepojos par savām dārzkopja iemaņām, padsmitgadīgā meita atbrauc no tusa un paziņo, ka te, dārzā, tomēr ir vislabāk un es vai plīstu klusā sajūsmā par sevi.Un tad vēl tas lepnums par zemeņu bļodu, ko varu nolikt savam bērnam deguna priekšā: ēd un lai neviena nepaliktu pāri! Tātad ir skaļā sajūsma, ir klusā un katrreiz savādāka - kā pie mums vasaras dienas - vienā līst, otrā spīd saule, trešā - vējiņš uzpūš. Cik gan mēs esam laimīga tauta, ka dzīvojam tieši šajos platuma grādos. Nē, tiešām, es to saku pilnīgi nopietni. Varbūt tieši tādēļ mums piemīt izteiktāka dabas mīlestība kā citām tautām - to nelielo savas zemes pleķīti novērtējam un gribam saglabāt skaistu un daudzveidīgu. Tādēļ latvieši arī ir kā traki uz dārziem, puķēm, kokiem un putniem. Kura tauta vēl tāda ir? Neviena.