Kamertonis viņas pašreizējā dzīves perioda domām un izjūtām ir identificēšanās. Dž.Skulme meklē savējos visā un visur. Jau pārbaudītos gara radiniekos, jaunajā paaudzē. Cilvēku runām, kas viņu ir ieintriģējuši, gleznotāja sekojot līdzi, it kā pašai būtu jārunā. Tie var būt vispretējāko ieskatu cilvēki, ar kuriem viņa sevī strīdas, bet tomēr savējie. "Es meklēju tuvību," saka Dž.Skulme.
Otra lieta, kas patiesi satrauc gleznotāju, ir tas, kas notiks, kad aizvērsies viņas personālizstādes Rīgas mākslas telpā durvis. Kas notiks, kad beigsies Birutas Baumanes izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā? "Jūs domājat, ka kāds nopirks?" jautā gleznotāja. Nesīsim darbus mājās, pieblīvēsim savas darbnīcas, pa retam kāds darbs būs redzams kādā galerijā. Viņas sapnis, par kuru sen jau centusies runāt ar pilsētas galvām, ir pilsētas muzejs. "Tas varētu būt kaut kur ārpus Rīgas, ja jau pašā Rīgā visa teritorija sadalīta bodēm," viņa pieļauj. Ļoti iespējams, ka kādreiz tiks uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs. Bet kur vienkopus varēsim redzēt Borisa Bērziņa, Jāņa Pauļuka, Birutas Baumanes, Džemmas Skulmes un vēl daudzu citu darbus? "Tās ir mūsu vērtības, ar kurām varam ārkārtīgi lepoties. Par tām var pabrīnīties, ka tādas ir radušās. Tā ir barība," gleznotāja ir pārliecināta, pievēršot uzmanību, ka ne jau tikai glezniecības šedevri nevienam nepieejami stāv mājās un muzeja pagrabos. "Mākslai varētu atvēlēt trīs četrus Rimi, varbūt, ka mēs tur ietilptu," tā Dž.Skulme. Viņa vairs nav gatava pa īstam kādu lietu virzīt, bet pielikt plecu gan. Viņa ir pārliecināta, ka "pleca pielikšana" ir liela lieta.
Mūsu saruna sākas ar savējo minēšanu. Dž.Skulme lūdz konkrētus vārdus neminēt, ja nu kādu piemirst. Pie Imanta Ziedoņa tomēr apstājamies. Runājot, gleznotāja pēkšņi saprot, ka varbūt tieši viņa šā brīža piespiedu lakonisms ir vēl viens viņas impulss jaunajam gleznu ciklam Modelis. Ne tikai jau minētie meitas Martas 1968.gadā tapušie zīmējumi. Klusums. Dž.Skulmes acis iemirdzas asaras:
Patiesībā es jūtos kā grēciniece. Ausma Kantāne ir teikusi — Ziedonis tā tiecas pēc sarunu biedriem, bet nav tam laika… Es atrodu viņa vārdu trūkumā, kurus viņš tagad nevar izteikt, to, pēc kā es tiecos. Protams, es negribētu, ka tas būtu slimības rezultāts. Darbos, kas man ir tapuši no jauna, ir atmesta visa rutīna, viss profesionālims, visa virtuozitāte, viss zināmais, mani atradumi. Varbūt tas pat man devis impulsu?
Man to ir grūti izskaidrot. Tad man nāk mazliet raudiens. Redz, sarunā ar jums man pēkšņi patrāpījās Ziedonis. Tur ir kaut kas tāds... Bija vienas grāmatas atvēršana, viņš teica dažus vārdus, un viņam iztrūka viens, tai vietā bija pilnīgi cits vārds. Es viņam piegāju un apkampu, un viņš teica: "Tu redzi, es nevarēju pateikt." Es teicu, bet tas bija tas, kas bija vajadzīgs. Ziniet, sirds sažņaudzās. Tas ir kaut kas tuvāk izcelsmes eksistenciālam, tam dziļi, dziļi būtiskajam, ko tu varbūt esi meklējis visu dzīvi, bet varbūt nav trāpījies...
Jūsu jaunajos darbos arī sajūtama šī pirmatnējība. Kā šī jaunā vienkāršība saspēlējas ar jūsu līdzšinējo valodu, izteiksmes līdzekļiem? Vai jūs varētu teikt, ka visu mūžu būtu vēlējusies nonākt līdz šai vienkāršībai?
Tas ir pārspīlēti teikts. Tā ir laimīga, ar jūtām saistīta improvizācija, un tā ir diezgan izdevusies. Ne visos darbos, bet atsevišķos darbos un vietās. Tas mani vedina tajā virzienā strādāt vēl. Bet es nevaru apgalvot, varbūt šī vēlme pēkšņi apdzisīs.
Jūsu tālākā estētiskā virzība nav izstrādāta kā apzināta metodes, tematikas, intonācijas maiņa, impulsi var būt ļoti dažādi?
Dažādi. Tas drusku var tracināt vienu otru skatītāju. Varbūt ievērojāt dažus darbus, kuros ir tikai strīpas, abstrakti laukumi, mazliet uz latvisko, bet iekšā — rozā, lillā, drusku manas, bet atkal jaunas kompozīcijas, drusku kaut kas lineārs, drusku no minimālmākslas atradumiem. Man tas šausmīgi patīk. Tur ir divi darbi pilnīgi bez figūrām. Un divi darbi ar figūrām, kur līdzīgi es esmu darījusi. Iespējams, ka es iešu šajā virzienā. Es to nevaru pateikt. Pazīmes ir, ka man to gribas. Pēkšņi saredzu riņķī apkārt sava dēla darbos, savas meitas darbos pavedienus, kas mani vedina. Tur jau arī ir tā tuvība, vai ne? Šis te portrets. No tā mēs vispār dzīvojam. (Dž.Skulme rāda Oto Skulmes kubisma manierē 1923.gadā tapušo Portreta kompozīciju, kurā redzama jauna sieviete koši sarkanā kleitā ar zaļu stikla glāzīti rokā utt.) Juris Dimiters uztaisīja kopiju. Man ir ko smelties šajā ārkārtīgi skopajā gleznā. Ja ir sarkans, tad sarkans, ja ir melns, tad ir melns, ja ir zils, tad ir zils, un ja ir zaļš, tad ir zaļš. Man sāp sirds, ka glezniecībā ir tik daudz profesionālu atradumu, visi -ismi ir pasvieduši mums tik brīnišķīgas lietas, bet tad tie atkal apraujas, un atkal sākas kaut kas jauns. Pārāk īss bija abstraktās mākslas periods, tur ir tādi atradumi, ar kuriem varētu darboties un atrast kaut ko jaunu.
Jūs esat teikusi, ka patlaban pārskatāt arhīvus. Imants Ziedonis reiz izteicās, ka dažādu atmiņu un mīļpriekšmetiņu sakrājušies tik daudz, ka varētu par katru uzrakstīt eseju un tad izmest, atbrīvojot telpu fiziskā nozīmē. Skaidrs, ka diez vai kāda mamma var izmest sava bērna zīmējumus, bet ārpus tiem — vai jūs esat krājēja, vācēja?
Arhīvs ir liels un bagāts. Mana mamma ir savākusi manus zīmējumus. Tos skatot — tik daudz inspirācijas. Es saprotu Pikaso, kuram radās diezgan daudz bērnu, viņam tās deformācijas varēja būt radušās šādā inspirācijā, jo visi bērni zīmēja. Tas, ko bērni dara, ir vienkārši fantastiski. Man viens mazmazbērns labi zīmē, katrreiz man atved kādus zīmējumus. Tie ir pilnīgi lietojami. Vēl es pārcilāju Martas radīto bērnībā — tas man dod vajadzīgo. Garā dzīve Jaunajā Rīgas teātrī manī kaut ko pagrieza. Kad man zvana, es saku, ka es krāmējos. Cilvēki smejas, bet es tiešām krāmējos. Dzīve ir radījusi tik daudz visa kā. Paskatieties — atvilktnes, kumodes, galds. Vai tā ir jāizskatās galdam?
Domāju, ka jā. Cilvēcīgi.
Nu ja. Bet es ilgojos kādam atdot tos papīrus. Atdevu arhīvā desmit kastes, bet nekļuva mazāk. No otras puses — man visu laiku uzpeld vajadzība pēc tiem.
Jums izdodas atrast to, ko meklējat? Visbiežāk jau tas nav iespējams.
Es neko nevaru atrast! Un labas lietas es nevaru atrast. Ne jau zelta gredzenus, kuru man nav.
Ivars Heinrihsons izstādes ekspozīcijai piešķīris interesantu dramaturģiju — jaunie darbi pamīšus iepludināti retrospektīvajā daļā, radot sajūtu — laiks iet pa apli. Kā šis princips saskan ar jūsu iekšējo laika skaitīšanu?
Manī izstādes iekārtojums raisa apbrīnu. Viņš ir īsts inscenētājs. Arī Helēna Heinrihsone tur darbojās. No muzeja Maruta Kalnupe. Izcili! Mans vīrs Ojārs Ābols teica (viņš ļoti daudz izstādes iekārtoja, viņam bija pareiza sajēgšana) — ja tu nenostaigā vienas izstādes labā, to iekārtodams kādus 30 km, nekas nevar sanākt. Tu liec — ir labi, atej — vēl kaut ko maini, tu maini un pārliec, un paliek arvien labāk un arvien labāk un nu jau pavisam labi, un tad tu pēkšņi atkal kaut ko maini — un atkal kaut kas ir jāmaina. Viņi tā strādāja. Zāles, vides pārradīšana notika pēc viņu projekta.
Jums nepietrūkst izstāžu zālē dienas gaisma?
Nemaz. Kad es strādāju, man ir pilnīgi vienalga, kāda ir gaisma. Pa lielākai daļai es strādāju pie elektrības gaismas.
Neprofesionālo glezniecības mīļotāju priekšstats ir, ka gleznotājam ļoti nepieciešama gaisma.
Jā, tiem, kas uz tonalitāti strādā. Portretiem, smalkām niansēm. Es jau diezgan brutāli strādāju. Man galvā ir tonis, kuru es ņemšu. Gaisma nespēlē nekādu lomu.
Ap astoņdesmito dzimšanas dienu jūs teicāt, ka jums ir pārejas periods, ka nevarat īsti vairs gleznot sava temperamentīgā žesta metodē, ka žestam tagad vispirms jānotiek galvā. Arī par to, ka nepieciešama maza iekšēja saņemšanās. Līdz kam jūs tagad esat nonākusi, gan idejiski, gan tīri tehniski?
Drusku jāapvalda manas improvizācijas, kurās es ļoti daudz enerģijas patērēju veltīgi, kaut ko darot spēji, spontāni. Tagad man ir jāizdomā kustības un jāpakļauj zināmai kārtībai. Mugura, ceļi, celšanās, tupšanās. Kā es parasti strādāju — tā ir vesela fizkultūra. Citi laikam tā nestrādā, vismaz ne viens nav atzinies. Es uz zemes strādāju. Bet tagad jau drusku citādi. Es vairāk domāju. Spontanitāte paliek, impulss ir iekšā, bet es viņu nedaudz apvaldu. Es domāju, kāpēc tik vēlu man tas nācis. Cik daudz lieka esmu darījusi, padodamās savam improvizācijas stilam. Bet ne vienmēr.
Ja jūs būtu kaut ko apvaldījusi, diez vai būtu tapuši tik skaisti un spēkpilni jūsu vīra Ojāra Ābola portreti, no kuriem enerģija veļas pretim vēl pēc 40 gadiem.
Tas notika kā viens brīnums. Ojārs savā suņu jakā ar kurvīti aizbrauca uz tirgu. Tā melnraibā jaka ir suņu. Mums bija pūdelis, un dzija tika jaukta ar baltu aitas vilnu. Tādas jakas viņš savā dzīvē nonēsāja piecas, un ar to bija pazīstams. Uzmetums jau man bija. Viļņā man noņēma to bildi par pornogrāfiju. Toreiz bija modē trubiņbikses, un Ojārs nēsāja ļoti šauras rupja audekla apspīlētas bikses. Viņš aizbrauca uz tirgu, atgriezās, bilde bija gatava, viņš bija mēms. Viņu radot — tur viss bija iekšā, pārsteigt otru un sagaidīt no otra to....
Savā slimā interpretācijā — jāatzīst, ka Viļņas cenzori ļoti precīzi uztvēruši. Sen nebiju skatījusi gleznu, kurā būtu redzama gluži fiziski sajūtama mīlestība. Turklāt nevis pret traktoru vai cūku fermu, bet dzīvas sievietes mīlestība pret dzīvu vīrieti.
Uz manu personālizstādi tas darbs bija izstādīts, bez uz triennāli — noņēma.
Mēs, latvieši, triennāļu laikā braucām uz Viļņu kā uz svētceļojumu. Tur bija pavisam cita atmosfēra. Mēs bijām tādi ārišķīgi. Tā kā teatrāli. Mazliet spēlējām. Bet lietuvieši sēž mierīgi. Lietuvietes tumšzilās kleitiņās, baltām krādziņām. Es vienai ļoti ievērojamai grafiķei jautāju — kādi mēs jums liekamies? Viņa teica — tādi teatrāli. Man tas ir iespiedies atmiņā, un kaut kādā mērā tas raksturo latvieti.
Teatrālisms var būt ļoti dažāds. Šarmants un pliekani bezgaumīgs.
Jā, šis ir tas, kas nav tas īstais teatrālisms — joki, slikts humors. Negribas slikti izteikties, bet tāpēc arī ar mūsu aktieriem bieži vien ir tīrais posts... Vēlēšanās teātri spēlēt ir šausmīgi liela. Kas tikai man nav bijis jādara! Man pat mācītāja loma bija jāspēlē. Kad bija jāapglabā kāds mākslinieks, vecs cilvēks, nu nav kas runā, mācītāju aicināt nedrīkstēja, man bija jātur runas.
Viena no jūsu jaunajām gleznām saucas Bērna acis. Neviltotība, patiesums. Skaidrs, ka jūsu ļoti aktīvajā sabiedriskajā darbībā ir iznācis sadzīvē saskarties ar sliktu teātri. Cik iznācis tēlot pašai, kad ir bijis grūti un neesat jutusies savā ādā? Ir bijuši tādi brīži?
Ir bijis. Protams. Es tagad pārcilāju visus materiālus, visas runas, un tur ir ļoti labas lietas iekšā. Bet runām augšgala četras rindiņas ir jānogriež. Es negriežu, tas paliek vēsturei. Kā nebūs tēlošana? Brežņevam bija viena lieliska frāze "pret pelēcīgiem mākslas darbiem". Protams, to frāzi izmantoju, jo, man uzstājoties, kaut kas valstisks bija jāsaka. Tagad tas skan smieklīgi. Tas ir teātris. Jebkuri apbalvojumi man likušies ārišķīgi. Paldies Dievam, neesmu dabūjusi nevienu ordeni, jo manā ģimenē allaž kāds ir bijis sašmucējies. Latvijas Tautas mākslinieka nosaukums gan ir. Viss, kas dzīvē ir noticis padomju laikā, licies, ka nopietni to nevar ņemt. Iekšējā sajūta ir tāda, ka tas viss tomēr ir viltots. Īstā dzīve ir notikusi, protams, starp māksliniekiem, un diezgan intensīvi. Tagad, izlasot Zigurda Konstanta grāmatu par Pauļuku, kur ir stenogrammas no 40.—50.gadiem, mans dēls brīnās — kā varēja tik brīvi izteikties?! Kā tā var būt? Es jau visur, tajās gleznotāju sekcijas sēdēs, būdama pavisam jauna, esmu bijusi klāt. Tagad var redzēt, ka mākslinieki tomēr ļoti svaidījušies ar ieskatiem. Reizēm brīvi, reizēm — atkal "Slava Ļeņinam!" Pat Pauļuks, kas bija tik neatkarīga personība, nobeidz ar kādu Ļeņina citātu.
Normālie cilvēki jau ļoti labi atšķīra "sliktu teātri" no "laba teātra". Tam ļoti palīdzēja arī mākslinieki ar savu Ēzopa valodu. Cik liels bija jūsu apmulsums, kad, atgūstot Latvijas neatkarību, pazuda mākslinieku kopīgais, varbūt pat vārdos neformulētais virsuzdevums, pretestība. Kā jūs izjūtat mākslinieka lomu sabiedrībā šodien?
Vispirms mēs bijām skārti sociāli. Izzuda visas pabalstīšanas iespējas. Bija jārūpējas par iztikšanu. Ja bildes bija sagleznotas, tad mēs vienu brīdi bijām uz izķeršanu. Ap 89., 90. gadu. Tad mēs bijām interesanti. Amerikai, Vācijai, Skandināvijas valstīm. Radās izstādīšanās iespējas. Tie bija labi gadi mākslā. Vairs nebija nekāda tematisma. Tikai paša dvēseles prasības, ko gleznot. Vienā otrā māksliniekā varēja rasties pircēja prasību jušana, kad juta — pieprasa tādus un tādus un darbus, tad arī tādi un tādi darbi radās. Manā gadījumā — tās būtu varējušas būt ar vieglu roku uzgleznotas infantes, spānietes, tautumeitas. Pēc tam sākās daudz nopietnāks periods, kad vajadzēja savu personību stabilizēt un atrast vietu, domājot globālāk. Mākslā mēs tomēr vienmēr esam gribējuši būt pasaules līmenī. Tāda ir bijusi iekšējā prasība. Cik nu mēs varam būt — tas viss ir saistīts ar domāšanu, ar mūsu tradīciju, ar spēju vai nespēju lauzt tradīciju. Ļoti raksturīgi tas redzams pie trimdas latviešiem. Uzskatāms piemērs. Kā viņiem nācās iekarot pasauli un cik daudziem nācās pakalpot pircējam. Daudziem nācās darīt citu darbu, nevarēja vairs būt tikai mākslinieks. No latviešiem, kas aizklīduši pasaulē, var uz rokas pirkstiem saskaitīt, cik strādā tikai mākslai.
Jums, šķiet, tas ir izdevies.
Jā, ir izdevies, bet kā. Sāpīgi, sāpīgi. Vēl joprojām mani vecāki ar saviem darbiem palīdz visai manai ģimenei. Labi ir tas, ka starp turīgiem cilvēkiem radušies tādi, kam ir iespēja un, izrādās, arī interese. Es neesmu mājā pie sienas liekama. Drusku tā kā par brutālu, ja gleznā ir cilvēks, tad viņš blenž uz tevi ar lillā ģīmi.
Tās ir gleznas, kurām jābūt ik pa laikam aplūkojamām izstādē vai muzejā. Jo par to stiepjošo vertikāles sajūtu pēc izstādes gribas teikt paldies.
Jā, es arī pamanīju, ka kaut kas tāds izstādē bija. Tagad jūs mani redzat. Tad jums atkal Biruta Baumane iedos mazliet to vertikāli. Pēc tam visu to viņa vedīs mājās. Es atvedīšu visu šeit, pieblīvēšu darbnīcu. Paies gadi. Varbūt kāds darbs būs redzams kādā galerijā. Tas ir nepareizi. Tas ir pilnīgi nepieņemami. Protams, lēnām kaut kas notiek. Arsenāls lēnām tiek atbrīvots, lēnām kaut kas tiks izstādīts.
Runājot par teatrālismu kā metodi. Jūs, Maija Tabaka, Kristiana Dimitere — trīs gleznotājas, kuru darbos saskata spēcīgu teātra klātbūtni. Kā jūs izjūtat kopīgo un atšķirīgo?
Man ļoti patīk, ko Kristiana dara. Patīk arī, kā Maija strādā. Novērtēju milzīgās darba spējas un inscenējumu, ko viņa taisa. Tur ir izdoma. Es šo pieeju absolūti saprotu. Manī arī ir kaut kas no tā. Tikai es jūtu, ka manī ir drusku par maz fantāzijas jeb es neļauju tai fantāzijai īsti izpausties. Man ir svarīgi mūžīgie stāvokļi. Es nekad nepielietoju nejaušu pagriezienu vai kustību. Varbūt tas ir zināmas pozas dēļ. Teātris mani noteikti ir iespaidojis. Tāpēc, ka tu teātri aplūko en face. Visi mani darbi ir tā veidoti. Ko lai dara? Jūs domājat, ka man tas tā īsti patīk? Man vienmēr licies, ka nepareiza kompozīcija ir lielajai skatuvei, ja tā figūriņa ņemas skatuves vienā stūrī. Tā ir pilnīgi nepareizi uzbūvēta kompozīcija. Tāpēc man tagad ļoti patīk mazās zāles izrādes.
Vai atceraties Ulda Tīrona Rīgas laikā rīkoto mākslinieku un biznesmeņu apaļo galdu 1994.gadā — ar uzstādījumu: vai mākslinieks tiešām izturas pret darījumu cilvēkiem augstprātīgi un vai tā tiešām ir reāla jeb iedomāta opozīcija. Pārāk konstruktīvs dialogs neveidojās.
(Sasprindzina atmiņu un, saķerot galvu un smejoties, atceras). Jā, šausmīgi muļķīga! Es tik zinu, ka es teicu — man tagad jāstaigā ar somu ar krāsu bundžām pa ielas malu.
Un tad jums atgādināja, ka padomju gados esot braukusi ar Volgu, kamēr biznesmenis gājis pa ielu ar 20 rubļiem kabatā. Ja pieņemam, ka šāds pretstatījums ir vienkāršots, kā jūs izjūtat — kam mākslinieks ir opozīcijā 2008.gadā?
Mākslinieks vienmēr ir opozīcijā. Tā ir ļoti dabiska, jo viņš apšauba. Viņam ir vieglāk, jo viņš asāk redz. Viņam nevajadzētu būt politikā. Ja es biju vienu laiku politikā, tad tāpēc, ka es asāk redzēju savu laiku. Vēlāk es vairs nevarēju saimnieciskus padomus dot. Pietrūka smadzeņu. Tas ir mans credo, ka opozīcija ir barotne tam, lai vispār rastos idejas. Idejas nāk no opozīcijas. Protams, nepieciešama saprātīga opozīcija, ne jau stulba. Tai, protams, ir jābūt laba līmeņa opozīcijai, tāpat kā mākslai, par kuru runājam. Tā ir īstā barotne.
***
Džemma Skulme (1925)
- Gleznotāja, sabiedriska darbiniece
- Beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1949); Ļeņingradas I.Repina Glezniecības un skulptūras institūta aspirantūru (1955)
- Darbojusies monumentālajā glezniecībā, plakāta un grāmatas mākslā. Daudzu apceru un rakstu autore
- Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja (1982—1992), Jaunrades fonda priekšsēdētāja (kopš 1993)
- Latvijas PSR Tautas māksliniece, PSRS Valsts prēmijas laureāte, Pitsburgas (ASV) goda pilsone, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte
- Bij. Augstākās Padomes deputāte, PSRS Tautas deputāte, aktīva Atmodas dalībniece, viena no Tautas frontes dibinātājām