Miesas un dvēseles cena

Tā sacīt, katram savs un galvenais, lai „miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”. Labdarības pasākumi neapšaubāmi ir Ziemassvētku neatņemama daļa, un prieks gan par to, ka tiek palīdzēts grūtdieņiem, gan pašam par sevi, ja esi ziedojis kādu latu vai mantu citam. Tomēr nupat, izlasot kārtējo preses relīzi un aizkustinājumā noraušot asaru, sāku prātot, vai mērķis attaisno līdzekļus. Vai no manas puses tā nav tīrā muļķība – domāt, ka ziedotā pīrāga garšu var sabojāt tā cepēja netīrā sirdsapziņa? Un kurš tad būs tas, kas izmērīs katra ziedojuma vai labdarības pasākuma patiesi labdarīgos nolūkus? Nemaz nešaubos, ka daļas tirgotāju, masu plašsaziņas līdzekļu un dažādu citu organizāciju rīkotie labdarības pasākumi ir nākuši no tīras sirds, un Ziemassvētkos tie tiek rīkoti tikai tādēļ, ka šajā laikā ir vieglāk pievērst cilvēku uzmanību. Tāpat nešaubos, ka vismaz daļa labdaru ir skaidri aprēķinājuši, kā pieaugs pārdoto preču apjoms vai kā augs viņu reitings, organizējot tādus pasākumus. Galu galā – varbūt svarīgs ir tikai rezultāts, jo šajos svētkos patiešām reālu palīdzību saņems daudzi slimi, nabadzīgi, veci un vientuļi cilvēki. Tikmēr es, lasot, ka labdarības pasākumā piedalīsies, piemēram, manuprāt, kāda visai odioza persona, kura līdz šim ir darījusi visu, lai darbos pierādītu, ka sieviete, ģimene un bērni nekādi nav ierakstāmi tās vērtību skalā vai dzirdot, ka labdarības pasākuma gaismā gozēsies sieviete, kuras bērnu vērtība ir atkarīga no tā, no kura vīrieša bērni dzemdēti, sāku domāt, ka negribu labdarības pasākumus. Bet varbūt man nav taisnība? Varbūt vecais teiciens par mērķi, kas attaisno līdzekļus, nekādi nav attiecināms uz labdarības pasākumiem? Jo beigās, neatkarīgi no rīkotāju patiesajām vēlmēm, iegūst grūtdieņi. Tomēr es pieminētajos divos labdarības pasākumos nepiedalīšos un tos nekādi neatbalstīšu. Piedodiet, ja variet!