Mūža ieslodzījums joprojām nenozīmē mūža ieslodzījumu

... Gandrīz pirms gada notikusī Justīnes slepkavība neatstāja vienaldzīgu nevienu. Es publiski aicināju runāt par nāvessoda atjaunošanu. Skaļi pateicu to, ko tajās dienās domāja aptuveni 85 procenti Latvijas cilvēku. Zināju, ka izsaukšu arī cilvēktiesību ekspertu nosodījumu un man krasi pretējus viedokļus, kas mēģinās aizskart mani, neargumentējot, kāpēc nāves sods nav vajadzīgs. Bet es arī skaidri zināju, ko gribu panākt – diskusiju sabiedrībā, politiķu lēmumus, likumu grozījumus, uzmanību bērniem. Galu galā – zināju, ja paprasīšu visu, šai gadījumā – nāves sodu, dabūšu vismaz kaut ko – likuma grozījumus, kas liegtu apžēlot bērnu izvarotājus un slepkavas. Lai gan sirds dziļumos esmu pārliecināta, ka tikai nāves sods atturētu neliešus no vēlmes izvarot un slepkavot, saprotu, ka esam Eiropas valsts un uzskatām sevi par civilizētu. Nesaprotu gan, kā mums vienlaikus ir izdevies pievienoties arī konvencijai, kura nosaka, ka upura tiesības būtu vērtējamas augstāk par noziedznieka tiesībām... Droši vien neviens neapstrīdēs, ka slepkavas upuriem ir tiesības uz dzīvību... Lai nu kā, šoreiz mani uztrauc kas cits. Ko darīs juristi, kad šonedēļ notiesātais nelietis pēc 20 gadiem prasīs pirmstermiņa atbrīvošanu? Droši vien ilgstoši debatēs, kā interpretēt likumus par to, vai viņam juridiski pienākas vai nepienākas apžēlošana. Es joprojām domāju, ka viņam pienākas nāvessods. Bet skaidri zinu – ja Saeima būtu pieņēmusi Krimināllikuma 61.panta grozījumus, diskusija pēc 20 gadiem būtu izslēgta un mēs zinātu, ka mūža ieslodzījums to arī nozīmē – mūža ieslodzījumu.