Klupšanas akmens šajā procesā, protams, ir mūsu mīļā kaimiņvalsts Krievija, kura ir iekšpolitiski ciniska un ārpolitiski histēriska līdz pilnīgam nelabumam. Iekšemē gandrīz pilnīgi valsts kontrolētajos masu informācijas līdzekļos krievu tautai ir iestāstīts, ka amerikāņi un NATO to noprojām apdraud. Ārvalstīs gan tiek skaidrots, cik ļoti Krievija nevēlas nekādus konfliktus, gan arī regulāri tiek draudēts gan ar energoresursu piegādes pārtraukšanu, gan arī kiberkaru, gan ar visu pārējo, kas ir Krievijas arsenālā. Jautājums ir ne tikai par Gruziju un Ukrainu, runa ir arī par Maskavas apgalvojumu, ka to apdraudētu pretraķešu sistēmas izveidošana Polijā un Čehijā. Muļķības vispasakainākās, bet ko zaķis lācim pateiks, ja lācim labpatīkas ierēkties skaļākā balsī?
Tieši vēlme nekaitināt Krieviju ir Francijas un Vācijas (un ne tikai) galvenais iemesls, kāpēc Gruziju un Ukrainu pagaidām atstāt aiz borta. A. Merkeles priekšgājējs kanclera amatā Gerhards Šrēders tūlīt pēc aiziešanas no amata pārkvalificējās par visabsolūtāko prostitūtu, kuras galvenais klients ir Krievijas energoresursu industrija. Francijas augstākās amatpersonas šī paša procesa dēļ šķībi skatījās gan uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, gan arī uz to uzņemšanu NATO aliansē.
Kāds Gruzijas diplomāts Buharestē žurnālistiem ir teicis, ka NATO "nē" ir pirmkārt uzvara Krievijai. Par to nevar šaubīties. Kamēr Eiropas Savienība turpina tūļāties ap kopējas energopolitikas izstrādāšanu, Krievija savus energoresursus varēs izmantot, kā vien tai tīk, un kādreizējās PSRS teritorijas demokratizēšana kļūst par gaisīgu filozofiju, kurai ar reālpolitiku nav nekāda sakara. Protams, ir arī jautājums par to, ka Gruzija tā īsti nekontrolē pati savu teritoriju, un Ukrainā atbalsts virzībai uz NATO mīksti sakot nav vienbalsīgs. Taču vienalga apsveicams ir Latvijas u.c. Austrumeiropas valstu atbalsts rīcības plāna piedāvāšanai. Mums der atcerēties, ka līdz brīdim, kad beidzot mums NATO pateica "jā", arī par mums nekādas lielas vienprātības nebija. Un tikai visaugstākā mērā apdauzīts Latvijas iedzīvotājs tagad var uzskatīt, ka uzņemšana NATO mums kaut kā ir kaitējusi. (Tiesa, Latvija varētu būt mazliet konskeventāka un šo pašu pārliecību attiecināt arī uz Tibetu, bet Tibeta ir tālu, bet Ukraina un Gruzija -- tepat blakus.) Žēl Gruzijas, žēl Ukrainas.
Un, jā, starp citu -- NATO sapulcē piedalās arī cita valsts, ne tikai Krievija, kura uzskatāmi pierāda, ka starptautiskajā līmenī tā var uzvesties visnotaļ neadekvāti. Tā ir Grieķija. Jau izenis tā ir bļaustījusies par to, ka pasaulē ir tāda valsts, kā Maķedonija. Ja tādu ielaidīs NATO -- tā Grieķija -- tad tā tūlīt izvirzīs pretenzijas pret Grieķijas provinci, kura saucas tāpat. Tas nekas, ka provincē maķedonieši nedzīvo, ka Grieķijas bruņotie spēki ir krietni lielāki par Maķedonijas bruņotajiem spēkiem, ka NATO aliansē tomēr dalībvalstis citas citai neuzbrūk. Maķedonijai ir jāmaina vārds un viss. Kārtējais pierādījums, ka muļķība mūsu pasaulē pastāv arī ļoti augstā līmenī.
Jauku visiem dienu!