Parīzē stafetes beigas vispār tika atceltas; Londonā protestētāji centās ar ugunsdzēšamo aparātu apdzēst olimpisko liesmu. Protams, var diskutēt par protestētāju paņēmieniem uzmanības piesaistīšanai, tomēr viens no viņu argumentiem ir neapšaubāms: cilvēktiesību aizstāvjiem bija jāprotestē Londonā un Parīzē, jo Pekinā un Tibetas galvaspilsētā Lasā nekas tāds nav iespējams. Par to nesen varēja pārliecināties tibetiešu mūki Lasā un ķīniešu studenti 1989.gadā Tjaņaņmiņa laukumā Pekinā, kur tika nogalināti simtiem cilvēku.
«Olimpiskās lāpas stafete iemieso olimpisko garu un atspoguļo saviļņojumu, ar kādu pasaule sagaida olimpiskās spēles,» šādu paziņojumu pirmdien izplatīja Pekinas spēļu rīkotāji. Taču viņi nav ņēmuši vērā, ka ne mazāku saviļņojumu izjūt tibetieši un citi Pekinas režīma apspiestie, kuriem olimpiskās spēles devušas nebijušu iespēju atgādināt pasaulei par savām ciešanām. Ķīnas komunistiem tas sagādā pamatīgas galvassāpes, jo iecerētā Ķīnas propagandas uzvaras gājiena vietā gaidāms protestu un starptautiskās kritikas vilnis.
Ķīna cerēja, ka Pekinas spēles apliecinās Ķīnas atgriešanos uz pasaules skatuves, tāpēc ķīnieši nekādi nesaprot, kāpēc daudzviet pasaulē Ķīnas tēls vēl aizvien saistās ar asinskāro pūķi, nevis draudzīgo pandu. Starptautiskā kritika tiek norakstīta uz «dalailamas kliķes» organizētas sazvērestības rēķina; ASV un Eiropas valstis tiek apsūdzētas liekulībā, jo nevēlas dalīties ar resursiem un ietekmi. Taču iemesli, kādēļ Ķīna izpelnās tik daudz pārmetumu, nav tālu jāmeklē: neraugoties uz kapitālisma uzplaukumu un «pasaules fabrikas» funkciju uzņemšanos, Ķīna joprojām ir represīva režīma pārvaldīta valsts, kur vārda brīvība ir svešs jēdziens, režīma pretinieki tiek ieslodzīti par «sociālistiskās sistēmas graušanu» un vadošās amatpersonas izsaka neslēptus draudus Taivānai.
Šādos apstākļos arvien vairāk pastiprinās runas par Pekinas spēļu boikotu, kas būtu nepārprotams vērtējums cilvēktiesību stāvoklim Ķīnā. Visticamāk, šādi aicinājumi negūs plašu atsaucību, jo neviena valsts nevēlas sanīsties ar Ķīnu, kuras ietekme pasaulē ar katru gadu palielinās. Boikots arī kaitētu sportistiem, kas četrus gadus gatavojušies vienām no svarīgākajām sacensībām savā mūžā. Arī Latvijā ir sportisti, kas vēl tagad pārdzīvo, ka 1984.gadā PSRS vadības lēmuma dēļ viņiem bija liegta iespēja piedalīties Losandželosas spēlēs.
Eiropas Parlaments trešdien plāno balsot par rezolūciju, kas mudinās ES valstu vadītājus boikotēt Pekinas spēļu atklāšanas ceremoniju, ja Ķīna atteiksies no dialoga ar Tibetas garīgo līderi dalailamu. Manuprāt, tas būtu pareizs risinājums, jo «gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva»: atklāšanas ceremonijas boikots būtu skaidrs signāls Ķīnas valdībai, bet sportistiem nebūtu liegta iespēja piedalīties sacensībās. Tāpēc arī Latvijas prezidentam Valdim Zatleram, kurš paudis atbalstu principam «mēs par vienu Ķīnu», nevajadzētu par Latvijas nodokļu maksātāju naudu doties uz Pekinu un ar savu klātbūtni pagodināt spēļu atklāšanas ceremoniju.
Tiem, kas augustā paliks mājās un vēros Pekinas spēles TV ekrānā, vienmēr būs iespēja paust savu viedokli ar TV pults palīdzību: vai nu skatīties spēļu atklāšanu, vai arī pārslēgt citu kanālu. Ķīnas režīma dedzīgākie pretinieki arīdzan mudina boikotēt Ķīnā ražotās preces, bet veikalu sortiments liecina, ka šim aicinājumam diez vai būs daudz piekritēju. Pamēģiniet elektropreču veikalā atrast gludekli, ko nerotātu uzraksts «Made in China»!