tml. Nav jau pārsteigums -- ej nu kaut kādam svešam onkulim vai tantei no laikraksta stāstīt, ka pīpē zāli, rij ekstasī vai lieto ko citu. Ar to, protams negribu teikt, ka intervētie narkotikas lieto, varbūt _Dienai_ izdevās atrast patiešām cēlus jauniešus, taču intervijas ar pārējo materiālu īsti nelīmējas kopā.
Manuprāt te jautājums nav tik daudz par jauniešiem, kuri lieto narkotikas. Jaunības maksimālismā cilvēciņi pamēģina ne to vien. Jautājums ir par to, kāpēc jauniešiem šīs narkotikas ir tik viegli pieejamas. Un te, diemžēl, ir jārunā par neredzēšanu.
Tā ir neredzēšana vecāku starpā. Cik nav rakstīts par mammām, kuras bijušas līdz sirmiem matiem pārsteigtas, kad izrādās, ka dēls vai meita jau ilgāku laiku smēķē, rij vai duras? Daudz plašāk jāizplata informācija par narkotiku ietekmi, kā arī par to, kādi ir lietošanas simptomi. Pieaudzis cilvēks lai dara ko grib, viņam jārēķinās vien ar likuma pārkāpumu, taču bērnus pasargāt -- tas ir uzdevums pirmām kārtām vecākiem (bet, starp citu, arī skolotājiem).
Runa, diemžēl, diemžēl ir arī par neredzēšanu policijas starpā. Man pašam cilvēki ir stāstījuši, ka pieķeršana kādā no Lubānas ielas narkotiku tirgotavām beidzas nevis ar transportu uz iecirkni, bet gan ar narkotiku, kā ari naudas un reizēm mobilo telefonu atņemšanu. Gribas jau ticēt, ka policisti tad narkotikas godīgi aizved uz iecirkni un iesniedz reģistrācijas vajadzībām...
Bet vēl vairāk ir jautājums, kāpēc šīs tirgotavas tomēr tik brīvi darbojas. Tas pats jautājums attiecas uz točkām Latgalē un citur. Visi zina, kur tās atrodas, vien policija to "nezina". Man nav ne mazāko šaubu, ja Iekšlietu ministrija patiešām vēlētos nodrošināt točku slēgšanu, tā to arī panāktu. Varbūt pārāk liela ķēpa?
Bet pārāk liels ir arī pieprasījums, tas gan jāatzīst. Ja sabiedrība kaut ko pieprasa, tad tirgus ekonomikā kāds to arī piegādā, tas attiecas tikpat labi uz narkotikām kā uz ledusskapjiem vai automobīļiem. Te Latvijas valdība varētu darīt labu darbu un palūkoties rietumu valstu, piemēram Lielbritānijas virzienā un konstatēt, ka tur sen saprasts, ka bāzt visas narkotikas vienā maisā ir muļķīgi, ja policijai nepārtraukti jāskrien pakaļ tiem pietiekami daudzajiem cilvēkiem, kuri vakarā uzpīpē zāli, viņiem nav laika darboties ar daudz mazāko skaitu cilvēku, kuri lieto patiešām bīstamās narkotikas, nedz arī viņi var pietiekami daudz laika veltīt tam, kas notiek naktsklubos un ap tiem. Diemžēl mūsu politikā valda absurdā pārliecība, ka iepīpēsi vienreiz kāsi, duršanās ar heroinu tev ir neizbēgama. Neredzēšanu var ārstēt atverot acis. Kopā ar to būtu jāatver arī veselais saprāts.