Jā, mediji Latvijā ir kritiski noskaņoti pret varu un politiku. Pat NRA bieži raksta par ļaunajiem deputātiem (tiesa gan no Jaunā laika) un politiķu (parasti opozīcijas) vai viņu atbalstītāju (Ventspils oponentu) sliktajiem darbiem. Kur nu vēl Diena, TV3 vai LTV Panorāma, kas nepārtraukti mūsos kultivē negatīvismu un „naidu pret valsti.“
Cienījamajiem deputātiem, kuri Saeimā sēž ne vienu sausaukumu vien, daļēji jau ir taisnība—labo ziņu Latvijas medijos ir par maz! Mēs gan dzīvojam brīvā valstī un eksistē alternatīvas, piemēram, citu valstu mediji. Kurš gan var aizliegt vakaros skatīties, piemēram, Krievijas televīziju ziņu izlaidumus. Tur negatīvu ziņu tik pat kā nav un mediji ir gandrīz 100 % pozitīvi gan pret varu, gan pret valsti un tur neviens deputātus neķengā. Vienīgā nelaime, ka šie „pozitīvie“ ziņu raidījumi ir cenzūras kontrolēti un ja nebūtu cenzūras, nebūtu arī „pozitīvo“ ziņu īpatsvars tik liels.
Labi, ja reiz brīvi mediji (Latvijā taču ir brīvi mediji!) stāsta tik daudz negatīvu ziņu, tad problēma ir nevis medijos, bet gan pašos ziņu objektos, piemēram, deputātos. Putniņš, Ābiķis un Tabūns var jau šķendēties par deputātu negatīvo tēlu, bet viņu tēls ir atkarīgs no viņiem pašiem. Kas liedz deputātiem kā savus palīgus algot nevis divus nekompetentus radiniekus, bet gan šo pašu naudiņu maksāt sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuru uzdevums būtu pastāstīt par patiesajiem deputātu labajiem darbiem. Mediju vide ir kā mūža mežs, kurā katram, kurš grib tikt sadzirdēts, sava ziņa līdz klausītājam, lasītājam vai skatītājam ir jānogādā izbrienot cauri brikšņiem—daudzām citām ziņām. Deputāti nevar gaidīt, ka kāds par viņiem stāstīs labu, ja viņi paši neies un nestāstīs par sevi labu.
Manuprāt gan ar labu PR speciālistu palīdzību deputātiem vien nepietiks, jo, piedodiet, bet kā reiz ir sacījis Latvijas PR guru Jurģis Liepnieks: „no sūda pīrādziņu neuzcepsi,“ citiem vārdiem sakot, ja pats ziņu objekts ir nekāds, viņu par kaut ko saturīgu ir grūti padarīt. Piekrītu, ka varbūt bieži par politiķu labajiem darbiem mēs neko nesadzirdam, bet varbūt tas ir labi, jo politiķi mēdz ar saviem labajiem darbiem paslēpt sliktos, respektīvi, viņi grib, lai ierauga viņu labos darbus un tāpēc ir jāignorē viņu sliktie darbi. Vairāki deputāti pēdējā laikā paši brīvprātīgi pucē savu negatīvo tēlu, kaut vai Imants Kalniņš ar saviem publiskajiem murgiem pagājušajā rudenī. Ja pašiem reiz pietrūkst drosmes un iniciatīvas, tad lieki ir gaidīt pozitīvu attieksmi no sabiedrības un medijiem. Viegli ir būt par „sūdiem“ un vēlēties kļūt par „pīrādziņiem,“ grūtāk ir pārstāt par tādiem būt mēģināt kļūt par „mīklu.“