Nolemtība vai iespēja?

Atļaušos apgalvot, ka Latvijas valsts un pašvaldības iestādēm pieredze cīņā pret korupciju ir niecīga. Likumsakarīgi, ka šādas pieredzes nav arī Rīgas domei. Paradoksālu situāciju savā grāmatā „Korupcija postkomunisma valstīs” apraksta politikas zinātnes profesore Rasma Kārkliņa: tad, kad notiek korupcija, tā netiek apspriesta publiskajā telpā, līdz ar to rodas iespaids, ka tās nemaz nav. Taču, līdzko tiek atklāti kādi gadījumi, tā veicina publisku diskusiju un rodas iespaids, ka tieši šobrīd tā notiek. Acīmredzot tas ir stāsts arī par Rīgas domi, jo nedomāju, ka šī problēma radusies pēdējo pāris mēnešu laikā.Taču visā šajā bēdu stāstā ir arī kas pozitīvs - koruptīvu gadījumu atklāšana veicina korupcijas mazināšanos. Es esmu ieinteresēts pēc iespējas ātrākā jebkura šāda gadījumā atklāšanā, ja kāds tāds vēl ir. Droši vien noraugoties uz vairāku domes amatpersonu aizturēšana, daudzi ir no sirds pārliecināti, ka ‘visi viņi tur tādi’ un, ka ‘tā ir sistēma, kuru piedevām nav nekādu iespēju mainīt’. Varbūt kāds mani nodēvēs par naivu, taču es tomēr es pārliecināts, ka pirmkārt, visi 27 000 cilvēku, kuriem Rīgas dome maksā algu nav nedz prasījuši, nedz saņēmuši kukuļus, otrkārt - lai arī korupcijas problēma ir tikpat veca kā pati civilizācija, mums ir iespēja mazināt prasīt un dot kukuļus. Cilvēki nav eņģeļi un viņiem ir tieksme būt savtīgiem. Visiem! Altruisms ir ļoti, ļoti reta parādība, jo tas prasa pašuzupurēšanos un pašatdevi. Taču, kādēļ gan daži kļūst par neliešiem, bet citi ne? Tas acīmredzot ir atkarīgs no vērtību sistēmas, ko mums katram ir devuši mūsu vecāki, no ticības desmit baušļu, tostarp, - ‘Tev nebūs zagt’ jēgai un katra individuālai spējai neiemīt zemē savu sirdsapziņu. Ideālā situācijā ieņemt dažādus amatus - vai tas būtu ceļu policists, domnieks vai tiesnesis, kuru pieņemtie lēmumi ietekmē citu cilvēku dzīvi, vajadzētu tikai tādiem cilvēkiem, kuri spēj ar atbildību strādāt sabiedrības labā. Taču baidos, ka tad valstī būtu ļoti daudz brīvu vakanču. Līdz ar to pastāv situācija, kad atbildīgos amatos nokļūst cilvēki, kuri ir vāji pret dažādiem kārdinājumiem. Un Rīgas dome nav nekāds izņēmums vai īpašs gadījums. Tā ir problēma, kas pastāv visā valstī. Un arī pasaules kontekstā Latvija šajā ziņā ne ar ko īpašu neizceļas. Ko nu? Viena iespēja - šausmināties un uz korupciju raudzīties kā uz nolemtību, jo vienmēr jau atradīsies kāds raksturā vājais, otra iespēja – gan individuāliem, gan kopīgiem spēkiem censties to iegrožot. Neuzstādot sev utopiskus mērķus – izskaust to pavisam, jo līdz šim pasaulē tas nevienam nav izdevies, bet nenoliekot arī latiņu par zemu. Piekrītu tiem, kuri apgalvo, ka nepietiek tikai cīnīties ar korupciju, ir jātic pozitīvai alternatīvai. Taču saprotamu iemeslu dēļ sabiedrībai ticību atrast nav viegli. Pēdējo mēnešu notikumu kontekstā man nepārtraukti nākas domāt par to, ko es, kā Rīgas mērs, varu darīt, lai samazinātu korupcijas riskus vismaz manis vadītajā iestādē? Par savu uzdevumu uzskatu radīt tādu sistēmu, kas mazinātu varas ļaunprātīgu izmantošanu. Man nav pilnvaru ķert negodīgos domes darbiniekus, to dara KNAB un Drošības policija, taču man ir visas iespējas un tiesības radīt tiesisku un normatīvu sistēmu, kas samazinātu kukuļošanas iespējas līdz minimumam. Viens nav karotājs, to es apzinos tīri labi. Tas nevar būt darbs mēra rīkojumu formā, jo tad tam visam nebūs nekādas jēgas. Jābūt ieinteresētībai un izpratnei no visām Rīgas domē esošajām politiskajām partijām, - gan pozīcijas, gan opozīcijas. Tādēļ arī tika nodibināta pretkorupcijas komisija, kuru vadīt lūdzu Eināru Cilinski – cilvēku par kura reputāciju un spēju izdarīt darbu līdz galam man nav ne mazāko šaubu. Tikai, sekojot līdzi komisijas darbam, ar nožēlu jāatzīst, ka, dažkārt daži politiķi, tā vietā lai vienreiz dzīvē saņemtos un pieķertos rutīnas darbam, kas protams prasa pašdisciplīnu, nekādi nevar apslāpēt sevī vēlmi radīt šovu. Man patiesi būtu žēl, ja šie publiskie priekšnesumi diskreditētu komisijas darbu un padarītu to par farsu. Šīs komisijas darbs nebūs vienas dienas pasākums, jo ir jāizvētī visa likumdošana, normatīvie akti, saistošie noteikumi un domes noteiktās procedūras, jāveic tajos tādas izmaiņas, kas novērstu visas potenciālās interpretācijas iespējas, līdz ar to arī vēlmi saņemt vai dot kukuli. Tradicionāli domes struktūra un procedūras ir smagnējas un iespējams lieki birokrātiskas, kuru dēļ arī rodas potenciālās korupcijas iespējas. No tā jātiek vaļā. Jābūt vienotai kārtībai un visiem zināmiem un saprotamiem kritērijiem. Atsevišķs jautājums, kas jārisina ir lēmējvaras un izpildvaras nodalīšana, kas faktiski nozīmē – politikas nejaukšanu ar saimniecisko darbību. Viens no tuvākā laikā veicamajiem soļiem ir domes publisko iepirkumu sistēmas uzlabošana, šobrīd tā nav pietiekami caurskatāma un saprotama. Līdz šim Rīgas domei bijusi vāja sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, neredzu iemeslu kādēļ šo situāciju nevarētu mainīt. Te uzskaitīju tikai dažus virzienus, kuros ir nepieciešams veikt izmaiņas. Taču, manuprāt, korupcijas riski aizstiepjas tālāk par Rīgas domes sienām. Diskusijai par šiem jautājumiem vajadzētu norisināties pilnīgi citā līmenī, ne vien vienas pašvaldības ietvaros. Kamēr mēs valstī neesam pieņēmuši lēmumu par politisko partiju finansēšanu no valsts līdzekļiem, tikmēr pretkorupcijas pasākumi būs stipri lokāla cīņa. Tā ir mana pārliecība.