Tas ir stāsts par māti, kura izmisusi algoja privātdetektīvus, gadiem meklējot nozagto un galu galā atrada. Pēc 16 gadiem. Izaugušu.Sieviete, kas audzināja zēnu, tagad ir nonākusi cietumā, kaut ko esot nočiepusi, laimīgā māte sniedz intervijas un iekārto dēlam istabu, gaidot viņu mājās. Attapies arī īstais tēvs, kuram ir jauna ģimene, bet dēlu ņemtu vienalga. Pats zēns šobrīd dzīvo pie aizbildņiem un ir samulsis no pēkšņām izvēlēm, no svešajiem cilvēkiem, kas tagad viņam ir tik daudz apkārt. Pēdējais jaunums ir tāds, ka ģenerālprokuratūra ir uzdevusi policijai izmeklēt notikušo pirms 16 gadiem, par spīti tam, ka vainīgā sodīšanai šajā lietā ir iestājies noilgums.Stāsts ir intrigu pilns, turpinājums sekos, jo visi gaida, ko tad teiks pats puisis. Ko viņš izvēlēsies? Stāsts ir teju pārvērties krāšņā šovā, uz puiša izvēli, ja grib, var likt pat likmes un rīkot derības. Un patiesībā no tā visa ir sanācis nožēlojams piemērs tam, kā mūsu valstī domā par bērniem. Pareizāk sakot, kā nedomā! Kā pieaugušo intereses kārtējo reizi, izrādās, ir svarīgākas par mūsu bērnu interesēm!Ko tad pieaugušie ir izdarījuši šajā gadījumā? Neko daudz, tik vien kā zēnam tajā brīdī, kad paziņoja, ka viņš ir nozagts, atņēma māti, tik ļoti katram nepieciešamo sajūtu, ka viņam tāda ir. Jā, neīsta, iespējams, slikta zagle un mele, bet viņa tomēr visus šos gadus viņu audzināja, rūpējās par viņu, un viņam tas bija svarīgi, un viņa bija viņam māte. Un te vienā brīdī viņa acu priekšā viņa tiek apglabāta, dzīva esot — tā, lūk, nav īsta, tev ir cita! Un ko viņš ierauga — pilnīgi svešu cilvēku. Viņš taču vēl ir pusaudzis.Un vai Daugavpils bāriņtiesas priekšsēdētāja un Bērnu inspekcija var tagad pateikt, kāpēc tas bija vajadzīgs? Spēlējam meksikāņu seriālus? Vai tad nav skaidrs, ka, ja arī viņš izlems dzīvot pie «īstās», tad būs ne vairāk kā labs īrnieks un labs paziņa. 16 gadus cilvēka psiholoģijā izlaist nevar, un to gudrajiem un izglītotajiem pieaugušajiem bija jāsaprot!Kā vajadzēja rīkoties? Vienkārši. Turēt muti un ļaut zēnam dzīvot, kā dzīvojis, sarūpējot dokumentus! Un varbūt kaut kad, pēc vairākiem gadiem, to arī viņam varētu pateikt. Katrai patiesībai savs laiks, un šai vēl tas nebija pienācis. Un ja īstās mātes mīlestība ir tik liela un bezgalīga, tad gan viņa saprastu, ka, lai arī viņu ir dzemdējusi, tas nav vairs viņas dēls. Un, lai arī cik būtu skumji un rūgti, ir jānorij lietas, kas notikušas pirms 16 gadiem, un arī jāpiedod savai pāridarītājai.Tikai diemžēl nu jau tas ir par vēlu.
Nozagtais. Tas nav viņas dēls
Latvijai šāda stāsta nav bijis. Tas ir tas pats, kurš tagad ir izņurcīts pa visām avīzēm, televīzijas ziņu raidījumiem un ne jau Latvijā vien. Tas ir stāsts par zīdaini pirms 16 gadiem, kurš tagad ir izaudzis par normālu jaunekli, un visus šos gadus viņam nav bijis neviena paša dokumenta. Tas ir stāsts par kādu sievieti, kura tik ļoti vēlējās bērnu, ka nozaga to no svešiem ratiem gaišā dienas laikā lielā pilsētā un vēlāk uzbūvēja veselu melu piramīdu, kā pie tā tikusi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.