Ne jau Dienvidosetiju, bet tieši Osetiju ar galvaspilsētu Vladikaukāzā, kas šobrīd atrodas Krievijas teritorijā. Jo tikai tā Krievijas vadība realizēs sevis pausto nostāju, ka osetīnu tautai ir jāļauj dibināt sava valsts. Un, kā zināms, lielākā daļa šīs tautas dzīvo tieši Krievijas teritorijā - Ziemeļosetijā
Tāpat mēs drīzumā varam sagaidīt jaunu vēstniecību atvēršanos tādām valstīm kā Čečenija, Tatarstāna, Čerkesija, Mordovija, Jakutija, Čukotka, Komi, Ingušija utt… Šīs valstis jau Šoču olimpiskās spēlēs varētu piedalīties ar savām komandām. Tiesa, nav zināms, vai Soči vairs būs Krievijas sastāvdaļa. Ja nu Krievijas prezidents atzīst arī šī sava novada neatkarību?
Beidzot tautu cietums būs kritis, un Kremlis ļaus tautām pašām noteikt savu nākotni un ikdienu. Ekrānā parādās smaidīgi dažādu tautību cilvēki un uzraksts “Koņec”. Tā viņi dzīvoja laimīgi… Bet katrs sapnis reiz beidzas, un pamostoties izrādās, ka viss tomēr ir pa vecam.
Agresija, impēriska domāšana, meli, propaganda vairāk un vairāk dzirdama no mūsu austrumu kaimiņa. Skatoties Krievijas TV pārraides un valstsvīru intervijas, rodas iespaids, ka Krievija patiešām tic savai nevainībai un darbības leģitīvismam Gruzijā. Tā tic, ka rīkojas taisnīgi, un savā argumentācijā sevis attaisnošanai jauc kopā Krievijas pilsoņu aizstāvēšanu, miera uzturēšanu, savu interešu realizēšanu, genocīda novēršanu, nemaz nemanot, ka nonāk absolūtās pretrunās. Jo kā gan var runāt par miera uzturēšanu, ja īsteno savas nacionālās intereses un aizstāv „savus” pilsoņus pret „citiem”? Krievija runā par genocīda novēršanu, bet šī novēršana ir radījusi daudzkārt lielāku upuru skaitu, kā pati agresija. Tā runā par savu miermīlīgumu, bet paziņo, ka ir gatava aizstāvēt savas intereses un pilsoņus jebkur ārpus savas teritorijas ar militāru spēku. Tā uzstājas kā miera uzturētājs, bet praksē dara visu, lai iznīcinātu Gruzijas ekonomiku - grauj tiltus, spridzina naftas vadus, dedzina labību un nacionālos parkus.
Diemžēl Krievijas elite nespēj domāt kategorijās, kādās dzīvi uztver Eiropā. Demokrātisku valstu drošības un labklājības stiprināšanā tā saredz sev draudus. Savukārt Eiropā tas tradicionāli tiek uzskatīts tieši par stabilitātes, drošības un miera faktoru.
Par nelaimi, līdzšinējā Krievijas iesaistīšanas politika nav sevi attaisnojusi. Tā vietā, lai pēc padomju savienības sabrukuma pasaulē būtu par vienu atbildīgu spēlētāju vairāk, ir radies tikai jauns drauds brīvajai pasaulei.
Krievijas vadība netiek vaļā no fobijas par to, ka ienaidnieki to aplenc. Tajā pašā laikā tieši šīs fobijas izraisītā Krievijas rīcība veido arvien lielāku kaimiņvalstu nepatiku pret savu krievu kaimiņu. Taču šī kaimiņvalstu nepatika Krievijas elitei nevis liek aizdomāties par politikas kļūdīgumu, bet gan tieši otrādi, it kā apstiprina viņu aizdomas par Rietumu agresivitāti.
Eiropas Savienība lemj par to, kā rīkoties attiecībā pret Krieviju. Tā var lemt par vairākiem simboliskiem soļiem, bet, manuprāt, ir jāpieņem lēmumi, kas skar konflikta būtību. Kas Krieviju pamudināja šādi rīkoties?
Tā ir Eiropas atkarība no energoresursiem un Krievijas pēdējos gados augušie ieņēmumi no naftas, gāzes un oglēm, kas ļauj tai ieguldīt lielus līdzekļus militārajā sektorā. Tikai tad ES spēs ierobežot Krievijas agresiju, kad tā samazinās savu atkarību no tās resursiem. Tādēļ ES ir būtiski jāpalielina ieguldījumi enerģētikas sektora pārveidē, lai samazinātu naftas, gāzes un ogļu īpatsvaru šajā jomā.
Pirmkārt, tas ļaus attīstīt tehnoloģijas, kas agri vai vēlu būs nepieciešamas ne tikai Eiropai, otrkārt, tas samazinās atkarību no Krievijas un tās spēju gūtos ienākumus ieguldīt militārā sektorā. Tāpat tiks samazināts arī vides piesārņojums.
Šobrīd politiski ir jāvienojas neatbalstīt Eiropā nekādus jaunus projektus siltuma vai elektrības iegūšanā, izmantojot gāzi, naftu vai ogles. Īstermiņā tas varētu samazināt Eiropas konkurētspēju ar citām pasaules lielākajām ekonomikām, bet ilgtermiņa, manuprāt, ES iegūtu gan politiski, gan ekonomiski.
Diemžēl Krievija, ja vien tai pietiks resursu, arī nākotnē paliks agresīva un imperiālistiska. Tādēļ nedrīkst pieļaut brīdi, kad tā patiesi varēs ignorēt pārējo pasauli. Šobrīd Krievijas vadība vēl to nevar darīt, kaut vēlētos.