Tajā dienā saviem uzticīgajiem lasītājiem un komentētājiem uzdevām jautājumu: kā vērtējat V-Dienas darbu? Neslēpšu, ka ar kolēģiem brīdi vilcinājāmies, vai vajag labprātīgi uzprasīties uz kritiku. Taču, lasot jūsu atbildes, izrādījās, ka bija gan vērts. Nemaz necerēju saņemt tik daudz labu vārdu un arī konstruktīvas kritikas, ieteikumu, ko darīt labāk. Paldies jums par to. Ņemsim vērā turpmākajā darbā.
Vēl viena lieta, kas iekrita acīs, lasot atbildes, bija līdzīgs viedoklis par to, ka ir vajadzīga vieta Latvijas interneta vidē, kur paust savu viedokli un diskutēt civilizētā veidā un par lietu. Tas mums portālā ir bijis un vienmēr būs svarīgi. Mūs, portāla veidotājus, uztrauc tās pašas problēmas, kas mūsu lasītājus, mums ir līdzīgi viedokļi un uzskati par mūsu sabiedrības nebūšanām un izskaužamām lietām. Tik bieži jūsu viedokļos ir kodolīgi formulēts tas, par ko mēs avīzē domājam, rakstot rakstus.
Šo domāšanas un sajūtu līdzību, kas varētu raksturot zināmu paaudzi, kaut kā īpaši sajutu arī, lasot komentārus pie Kārļa Streipa bloga ieraksta Pasapņosim. Atbildēs uz jautājumu, ko iesāktu ar loterijā vinnētiem miljoniem, daudzi no jums kā pirmo darbu minēja rūpes par saviem vecākiem.
Visticamāk, ka arī es to darītu, ja pēkšņi tiktu pie necerēti lielas naudas summas. Kādēļ to darītu es un man līdzīgie? Laikam tādēļ, ka savā ziņā esam īpaša paaudze, kurai uzkrauts tāds īpašs slogs.
Pirms pusgada mums darbā kāda labi algota amatpersona lasīja lekciju par finanšu lietām un pauda zināmu izbrīnu, ka ļoti niecīgs skaits strādājošo Latvijā veido pensiju trešā līmeņa uzkrājumus, proti, brīvprātīgi ieguldot privātos fondos naudu laimīgām vecumdienām.
Man nebija ilgi jādomā, kādēļ tā, vismaz manā gadījumā, un domāju, ka arī daudziem citiem manas paaudzes cilvēkiem, kam, uzreiz pēc skolas vai augstskolas iemestiem mežonīgā kapitālisma vidē, ne vien jānostiprinās pašiem un jāuzkrāj elementārs pamatkapitāls izdzīvošanai (ar to vispirms domāju cilvēka cienīgu mājokli), bet arī jārūpējas par saviem vecākiem, kuriem laikmeta maiņu dēļ ir lemtas ne visa spožas un drošas vecumdienas. Mums vienlaikus arī jāmaksā par savu bērnu izglītošanu.
Mēs maksājam vienlaikus par trim paaudzēm. Tā tas nebija paaudzi pirms mums un tā tas, ļoti cerams, nebūs paaudzi pēc mums. Tāpēc es arī nebrīnos, ka uzkrājumi vecumdienām nav mūsu prioritāšu galvgalī. Man kumoss strēgtu kaklā, ja es tagad vairāk domātu par pasaules apceļošanu savos pensijas gados.