Kalvītis protams atbildēja kā ierasts -- doma par oligarhu pārvaldi, tā teica premjers, esot pārspīlēta. Nav vis. Bez oligarhu ietekmes nebūtu iedomājama situācija, kurā premjera "Tautas" partija mierīgi piekrīt valdības darbā ļaut piedalīties smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam un pat teorētiski pieņemt iespēju, ka viņš varētu kļūt par premjerministru. Bez šīs ietekmes nekādi "Tautas" partija nebūtu varējusi organizēt cinisko un pretlikumīgo "pozitīvisma" kampaņu, ar kuras palīdzību tā ņirgājās par ētiku un likuma varu pagājušā gada rudenī. Ne bez šīs ietekmes dzīvojam valstī, kurā joprojām bagāti ļaudis ceļ savas mājas kur vien ienāk prātā, vienalga, vai runa ir par aizsargjoslu -- un neviens neko nesaka, pašvaldības izrādās bezspēcīgas, suņi rej, karavāna iet tālāk. Un, ja kas, kā gan citādi bez sabiedrībai nezināmām vajadzībām Kalvīša banda būtu nonākusi pie lēmuma, ka drošības iestāžu likumi jāmaina nevis parlamentārā ceļā, bet gan paslepus un Satversmes 81. panta procesa kārtībā? Vēl jo vairāk, ja šī sasteigtā procesa acīmredzams mērķis ir ļaut politikāņiem un viņu pakalpiņiem iejaukties drošības iestāžu operatīvajā darbā?
Pāris piebildes. Pirmkārt piekrītu tam, ko šodien laikrakstā Neatkarīgā rakstījusi kolēģe Anita Daukšte, proti, ja prezidentes rīcībā ir iebildumi no NATO un tās dalībvalstīm, tad tie būtu atklātāk jāliek uz galda. Drošības iestāžu likums ir gana sarežģīts, taču valsts drošība kā tāda nav sarežģīts jēdziens, un par to jārunā atklātā tekstā. Otrkārt, prezidentes lēmums, cik saprotu, ir iekustinājis obligātu parakstu vākšanas mehānismu par iespējamu referendumu. Kalvīša banda varētu izdarīt ļoti labu darbu, nekavējoties izstrādājot jaunu un starptautiskai drošībai atbilstošu likumprojektu, lai referendums nebūtu nepieciešams. Piekrītu "Jaunajam laikam", ka šī blamāža, šī absolūtā nerēķināšanās ar valsts vajadzībām, nozīmē, ka Kalvītim ar visu kliķi būtu jāatkāpjas. Taču neesmu pārliecināts pirmkārt, ka pašreizējā Saeimā politikāņi spēs izveidot īpaši labāku valdību (nākamais premjers it kā rindas kārtībā, Dievs pasargi, ir Ainārs Šlesers ar visu pedāli grīdā), savukārt jaunas vēlēšanas nenovēršami nozīmētu atkārtotu partiju finansēšanas likuma pārkāpumu orģiju un diez vai nākamā Saeimā pēkšņi izrādītos daudz nopietnāka par pašreizējo.
Un vēl vairāk -- mundri un modri skatīsimies visi, visi, uz procesu, kurš saucas nākamās prezidenta vēlēšanas. V. Vīķe-Freiberga tieši tagad, trīs mēnešus pirms amata termiņa beigām, izvēlējusies parādīt zobus, tiem politikāņiem, kuriem iekosts vissāpīgāk, noteikti gribēsies izcilo prezidenti aizvietot ar pelēcību, kura pratīsies un, Kalvīša vārdiem runājot, "netraucēs valdības darbu."