Par Atkarīgās nelatviskajām interesēm

Vakar Atkarīgajā Rīta Avīzē parādījās šķiet pirmā intervija, kādu latviešu valodā rakstošajai presei sniedzis jaunais Krievijas Federācijas vēstnieks mūsu valstī, Aleksandrs Vešņakovs.  To lasot metās gluži šķērmi, ne tāpēc, ka vēstnieks mala savu maļamo, bet tāpēc, ka pa visām vīlītēm intervijā līda laukā Atkarīgās angažētais raksturs.

Protams, nepārsteidz tas, ka intervētājs Juris Paiders padomājis par sava darba devēja (Ventspils naftas industrijas) interesēm, bikli pajautājot, vai gadījumā Krievija varbūt nevarētu padomāt par naftas plūsmas atjaunošanu Puzes, oi, atvainojos, Ventspils virzienā (vēstnieka atbilde – nē).  Žurnālists minējis arī Ventspils naftas amatpersonu, kurai ir radusies doma par tranzīta rēķinu kārtošanu nevis amerikāņu dolāros, bet gan krievu rubļos, tas ļauj vēstniekam papriecāties par to, cik spēcīga ir viņa pārstāvētās valsts valūta.

Nē, šķērmums radās tāpēc, ka Atkarīgās žurnālists (un, ja kas, Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs) ļāva vēstniekam laimīgi stāstīt par to, cik lieliski veidojas Krievijas pragmātiskās attiecības ar mūsu valsti, bet kaut kā šķita aizmirsis, ka tas bija tikai pirms nedēļas un drusku vairāk, kad Krievijas cars Vladimirs kārtējo reizi Latviju lamāja starptautiskā forumā un pagalam nesmukā tonī.  Ļāva vēstniekam paziņot arī to, ka lai gan viņš neesot spiegu lietu profesionālis, viņam ir pavisam skaidrs, ka pieķertā krievu spiega izraidīšana no valsts esot “ziepju burbulis”.  Un vēl vairāk, ļāva bez jelkādiem iebildumiem pateikt šādus vārdus:

“Kas visvairāk izbrīnīja?  16. marta notikumi.  Biju par tiem dzirdējis, bet bija grūti saprast to, ko ieraudzīju – kā tiek heroizēti tie, kas dienēja Vaffen SS. Biju ļoti sašutis par jauniešu organizāciju paziņojumiem, kurām bija galvenās lomas šajos notikumos, par to, ka tas, lūk, nodemonstrēja, kas ir Rīgas saimnieki.  Pēc šādas loģikas īstie Rīgas saimnieki ir bijušie Vaffen SS leģionāri, kuri zvērēja uzticību fīreram, un viņu atbalstītāji.  Varbūt tā ir demokrātija, bet tieši šāda demokrātija ļāva Hitleram nākt pie varas.”

Maksāt meslus naftas industrijai tāpēc, ka tā maksā žurnālista algu, tā ir viena lieta.  Un, protams, pielaizīšanās Krievijai Atkarīgajai ir gluži loģiska Ventspils interešu apkalpošanas sastāvdaļa, jo naftu Ventspilij no Norvēģijas, Portugāles vai Borneo neviens netaisās piegādāt pat teorētiski.  Arī ļaut cilvēkiem prasti melot ir Atkarīgās darba stils, ja vien melošana kalpo tās interešu bīdīšanai (SAB direktors trīs reizes nedēļā dodas uz Amerikas vēstniecību, lai saņemtu instrukcijas, Jaundžeikars ne pirkstiņu nepacēla, lai palīdzētu dēlam, kad dēls tika pieķerts reibumā pie stūres, valstī tiek pievērsta pārāk liela uzmanība korupcijas apkarošanai u.tml.).  Taču kaut kur ir jābūt arī robežai.  Lasītāji zina, ka arī man pret 16. marta pasākumiem ir iebildumi, taču vēl lielāki iebildumi man ir par Krievijas rupjo melošanu to sakarā.  Sirsnīgs “paldies” Atkarīgajai, kā tā ir pakalpīgi palīdzējusi šos melus tiražēt tālāk.